Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Vecenīte bija nevesela, mūždien klepoja un neko nejaudāja pastrādāt. Tāpēc vecītis viņu nemīlēja un dienu no dienas gaidīja, kaut viņa ātrāk nomirtu. Bet vecenīte ij nedomāja mirt, mocījās un mocījās vien tālāk. Vecis, nevarēdams sagaidīt vecenes nāvi, paņēma viņu, vienā kreklā iemeta ragavās, aizveda uz mežu, izmeta uz kalna un pats pārbrauca mājās. Bet sals! Sals bija tāds, ka acis sprāgst laukā. Vecenīte pieglaudās pie akmens un sēdēdama gaida nāvi: domā, ka nu gan būs jānosalst. Tā viņa sēdēja, līdz atnāca briesmīgi liels kungs un jautāja vecenītei:
—    Nu, kā, vecenīt, – salst?
—    Salst, kundziņ, kā nu nesals: tagad jau sala laiks, lai salst vien vesels!
Kungs apgriezās un aizgāja projām. Pēc tam sals drusciņ mazinājās. Pēc kāda laiciņa atnāk tas pats kungs, bet jau mazāks. Atnesa kažoku, zābakus, lakatu un siera gabalu un atkal jautā:
—    Vai salst, vecenīt?
Vecenīte atbild:
—    Salst, kundziņ. Sala darbs, sala laiks, lai jau salst vesels.
Tad kungs uzvilka vecenītei kažoku, apāva kājas, uzsēja lakatu un, iedevis siera gabalu, lika paēst, bet pats atkal aizgāja prom. Un sals kļuva pavisam niecīgs. Vecenīte sasildījās, sēž pie akmens un ēd sieru. Drīz ieraudzīja, ka brauc skaista kariete, kurā iejūgti četri zirgi. Kad piebrauca tuvāk, redzēja, ka braucējs ir tas pats kungs, tikai jau pavisam maziņš. Apstājies jautā:
—    Vai salst, vecenīt?
—    Salst, kundziņ, kā nu nesals: viņa darbs, viņa laiks, lai jau salst vesels!
Tad kungs izkāpa no karietes, iesēdināja tajā vecenīti, iedeva viņai maisu naudas un lika braukt mājās. Vecenīte aizbrauca mājās. Vecītis, ieraudzījis, ka viņa pagalmā iebrauc ar karieti, nodomāja, ka atbraucis kāds kungs nopērt viņu par vecenītes nosaldēšanu. Bez cepures izskrēja no mājiņas pretī un ieraudzīja, ka karietē sēž vecenīte ar maisu naudas. Tagad vecītis ar vecenīti salīga mieru un mīļi dzīvoja tālāk.
Netālu no viņiem, kaimiņos, dzīvoja cits vecītis, kurš, izdzirdējis par šo notikumu, sarunāja ar savu sievu piekrāpt salu. Kaut arī abi agrāk dzīvoja saskaņā, tagad vecis tīšām sāka veceni neieredzēt un, iestājoties salam, aizveda viņu uz kalnu un atstāja tur vienā kreklā. Bet sala tā, ka džinkst un žogi lūst! Atnāk ļoti liels kungs un jautā vecenei:
—    Nu, kā? Salst, vecenīt?
Vecene pacēla aizsalušās acis un, knapi vairs varēdama mēli pakustināt, sāka lādēties un gānīties, teikdama:
—    Vācies prom, tu, nolādētais! Kaut tevi zibeņi, pērkoni nospertu!
Kungs apgriezās un aizgāja. Tad sāka salt vēl stiprāk. Pēc maza laiciņa atkal atnāk tas pats kungs, bet jau daudz lielāks, un jautā vecenei:
—    Vai salst, vecenīt?
Bet vecene tāpat kā pirmīt lamājas un tikai kliedz, kaut viņu pērkons saspertu. Viņa iedomājās, ka tas kungs grib atņemt viņai naudu, kuru viņa cerēja dabūt. Tā sēdēdama un lādēdamās, vecene ņēma un sastinga. Tad sals iebāza viņu maisā, ielika maisu silē, iejūdza cūku un aizveda pie veča mājiņas. Vecis pamanīja, ka brauc, priecīgi gāja pretī, bet, ieraudzījis, ka brauc nevis ar zirgiem un karieti, bet tikai silē iejūgta cūka, saskuma. Ieraudzījis maisu, tūdaļ metās pie tā, domādams, ka tur nauda. Atsien, skatās – viņa vecene sastingusi.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. Pasaku lietuviski klausies šeit.