Dzīvoja trīs brāļi: divi gudri, trešais muļķis. Gudrie bija precējušies, bet muļķis – ne.  Reiz gudro brāļu sievas aizgāja uz mežu ogot, viņām nopakaļ aizgāja arī muļķis. Tur viņš ieraudzīja vienu svešu sievu, ogotāju, pielavījās un nosita. Pārnesa to sievu mājās. Brāļi nobijās un saka:
—    Ko tu, muļķi, esi izdarījis? Kāpēc tu to sievu nositi?
—    Brālīši, es dzirdēju, ka sievas tagad esot ļoti dārgas. Rīt vedīšu uz tirgu pārdot.
Otrā dienā muļķis iesēdināja beigto sievu ratos un brauca uz tirgu. Brauc pār tiltu, skatās, viņam aiz muguras piebrauc kungs ar karieti. Muļķis atstāj ratus uz tilta, bet pats palien zem tilta. Kungs kliedz:
—    Sieva, dod ceļu! Brauc nost no tilta!
Bet sieva – nekā. Kungs uzšāva ar pātagu, un sieva sabruka. Muļķis tūlīt no tiltapakšas un kliedz:
—    Tu manu māmuļu nositi!
Kungs apturēja karieti, pieskrēja pie muļķa un saka:
—    Tu tikai klusē, nekliedz, mēs tev dosim, ko vien vēlies!
—    Dodiet maisu naudas, tad neteikšu.
Kungs piebēra maisu ar naudu un aizbrauca. Bet muļķis brauca tālāk uz tirgu. Aizbrauca, izjūdza zirgu, nolika sievu, lai sēž taisni, par kunga naudu nopirka sieru, sviestu, olas un salika vezumā, blakus sievai. Bet pats stāv pa gabalu, skatās. Pienāk žīds:
—    Nu, sieva, par cik olas, par cik siers?
Sieva klusē. Žīds atkal jautā. Sieva klusē.
—    Sieva, tu aizmigusi? Vai kurla? — jautā žīds un pakrata sievu. Sieva tik sasveras un nokrīt. Muļķis tūlīt klāt un kliedz:
—    Tu manu māmuļu nositi! Es tevi milicijai nodošu!
Žīds nobīstas un saka:
—    Tu tikai klusē, es tev došu maisu naudas.
Žīds piebēra maisu ar naudu. Muļķis pārbrauca mājās, izbēra naudu uz klona un skaita. Brāļi ieraudzīja:
—    Kur tu, muļķi, dabūji tādu naudu?
—    Nu, re, brālīši, šito sievu pārdevu. Ai, šodien sievas bija labā cenā!
Brāļi traki apskauda muļķi. Domāja: „Ja jau muļķis par savu veceni tik daudz dabūja, tad mēs par savām skaistulēm vēl vairāk dabūsim.” Brāļi nosita savas sievas un aizveda uz tirgu. Viņus tūlīt apcietināja miliči un ielika cietumā. Brāļi sēž cietumā, bet muļķis saimnieko viens pats: netrūkst viņam ne lopu, ne naudas. Brāļi nosēdēja cietumsodu un nikni atgriezās mājās. „Tagad gan mēs muļķim atriebsimies!” – tā viņi domāja.
Viņi noķēra muļķi, iebāza maisā un aiznesa uz ezeru slīcināt. Bet bija ziema, ezers aizsalis. Brāļi aizmirsuši cirvi paņemt un nav, ar ko āliņģi izcirst. Viens saka:
—    Ej, atnes!
Otrs saka:
—    Ej tu! — Un neviens negrib iet. Tad saka:
—    Ejam abi!
Brāļi aizgāja mājās pēc cirvja, bet muļķi atstāja maisā. Muļķis sēž, sēž maisā, dzird, ka žīds atbrauc, un muļķis sāk kliegt:
—    Nemāku ne lasīt, ne rakstīt, bet mani grib par žīdu karali ielikt! Nemāku ne lasīt, ne rakstīt, bet mani grib par žīdu karali ielikt!
Žīds piebrauc klāt, tprrr! – aptur zirgu un saka:
—    Ei, tu klusē! Es māku gan lasīt, gan rakstīt – varu būt par žīdu karali.
—    Tad izlaid mani no maisa un pats lien maisā!
Žīds ielīda maisā, muļķis to aizsēja, pats iekāpa žīda vezumā un pa apkārtceļiem brauc uz mājām. Bet brāļi atnesa cirvi, izcirta āliņģi un stiepj maisu uz āliņģi. Žīds kiedz:
—    Ei, ko jūs darāt? Par ko nevainīgu žīdu gribat noslīcināt?
—    Re, re, muļķis vēl par žīdu izliekas, — saka brāļi un iemet žīdu āliņģī.
Pārnāk mājās, skatās – pagalmā stāv zirgs ar vezumu, bet muļķis sveiks un vesels karina daiļum daiļus vilnas audumus uz sētas, uz zārda. Jautā muļķim:
—    Kur dabūji tik daudz audumus? Kur zirgu un vezumu?
—    Ai, brālīši, — atteic muļķis, — paldies, ka iemetāt mani āliņģī! Es nogrimu pašā ezera dibenā – bet tur tik daudz bagātību! Gan zirgu, gan vezumu, gan visādu audumu. Es jau tikai vienu zirgu iejūdzu, piekrāvu ratus ar audumiem un atbraucu. Bet cik tur vēl palika!
Brāļi norunāja, ka arī viņiem būtu labi audumus atvest, aizgāja pie ezera, izcirta āliņģus, ielēca ezerā un noslīka. Bet muļķis palika visā mājā viens pats un dzīvoja pārticīgi un labi.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. Klausies pasaku lietuviski šeit.