Reiz dzīvoja vecis un vecene. Vecis turēja suni, bet vecene – gaili. Abi bieži strīdējās, kura dzīvnieks derīgāks, vajadzīgāks.

– Suns sargā māju, – teica vecis. – Pats kaulus sameklē. Bet tavs gailis tikai graudus knābā, taču olas nedēj.

Vecene sadusmojās uz gaili un izdzina:

– Tiš, pagāns, olas tu nemaz nedēj, tikai graudus pa tukšo knābā.

Gailis aizgāja. Iet pa mežu dziedādams, satiek vilku:

– Vilks, vilks, lien man astē!

Vilks ielīda ar. Gailis iet tālāk, satiek lāci:

– Lāci, lāci, lien man astē!

Lācis ielīda ar. Gailis iet tālāk un satiek lapsu:

– Lapsa, lapsa, lien man astē!

Lapsa ielīda ar. Gailis gāja, gāja un aizgāja pie lielas muižas. Gailis uzlaidās uz sētas un dzied:

Kikerikī, tukša te muiža,

Kikerikī, izputināšu!

Kungs izdzirdēja gaili tā dziedam, sadusmojās un lika kalpam iemest to vistu kūtī: lai citi gaiļi noknābā. Tiklīdz gaili iemeta kūtī, vistas sāka klukstēt, ka svešs gailis, bet gaiļi metās viņu knābāt. Gailis tikai pateica:

– Lapsa, lapsa, lien no astes!

Lapsa tūdaļ izlīda, nokoda visas vistas un gaiļus, pieēdās līdz ūkai, izraka alu zem sētas, izlīda ārā un aizbēga mežā. No rīta kungs saka kalpam:

– Ej, izmet no kūts noknābāto gaili – sāks vēl smirdēt.

Tiklīdz kalps pavēra durvis, gailis – spudūc! – viņam virs galvas, un laukā bija. Uzlēca gailis uz sētas un atkal dzied:

Kikerikī, tukša te muiža,

Kikerikī, izputināšu!

Tagad kungs lika iemest gaili pie govīm – varbūt tās nobadīs. Kalpi noķēra gaili, iemeta govju kūtī. Govis jau dzīrās badīt, bet gailītis saka:

– Lāci, lāci, lien no astes!

Lācis izlīda un nosita visas govis. No rīta kungs liek kalpam izmest no kūts beigto gaili. Tiklīdz kalpi atvēra durvis, gailis atkal izspruka no kūts. Kalpi skatās, visas govis beigtas. „Kas tas par gaili? – brīnījās kalpi. – Vistas nokoda, govis nosita...” Aizskrēja pie kunga – izstāstīja. Kungs netic, varbūt jūs tikai mānāties. Aizgāja pats paskatīties. Taisnība, visas govis guļ bez dzīvības, apgrauztas. Kungs nobijās, bet gailis uzlaidās uz sētas un dzied:

Kikerikī, tukša te muiža,

Kikerikī, izputināšu!

Kungs lika gaili noķert un iemest pie zirgiem – lai tie sabradā. Kalpi gūstīja gaili visu dienu, tikai vakarā noķēra un iemeta zirgu stallī. Zirgi sprauslā, trin zemi ar nagiem, spārdās. Bet gailis saka:

– Vilks, vilks, lien no astes!

Vilks izlīda, nokoda visus zirgus: gan rikšotājus, gan vezumniekus – neviens nepalika. No rīta kalpi jau bailīgi iet uz stalli lūkot un atrod visus zirgus izkautus. Kalpi pārbijās, skrien ziņot kungam:

– Kungs, kungs, – saka, – kāda nelaime: gailis visus zirgus nokāvis.

Bet gailis izlaidās no staļļa, notupās uz sētas un dzied:

Kikerikī, tukša te muiža,

Kikerikī, izputināšu!

Tagad kungs lika gaili noķert un iemest akā – tur nu gan gailis galu dabūs! Iemeta gailīti, tas jau sāk slīkt, plivinās ar spārniem un sauc:

Aste, aste, dzer ūdeni,

Aste, aste, dzer ūdeni!

Aste sāka dzert ūdeni, dzēra, kamēr izdzēra visu aku. Gailītis tik staigā pa sausu aku un dzied.

No rīta kungs lika kalpam gaili no akas izsmelt – lai ūdens nesasmird. Kalpi attaisīja aku, bet gailis viņiem pār galvu ņēma un izlēca no akas. Kalpi skatās – aka tukša. Pateica kungam. Kungs vairs nezināja, ko ar tādu gaili iesākt. Lika kalpam iekurināt karstu krāsni, kā maizei, un iemest tajā gaili – lai sadeg. Noķēra gaili un iemeta krāsnī. Krāsns karsta jo karsta, gailītim sāka svilt spalvas, degt kājas. Gailis ņemas saukt:

Aste, aste, lej ūdeni,

Aste, aste, lej ūdeni!

Aste sāka šļākt ūdeni, aplēja ogles, nodzēsa krāsni un gailis nesadega. Gailis sveiks un vesels izlaidās laukā un atkal dzied uz sētas:

Kikerikī, tukša te muiža,

Kikerikī, izputināšu!

Noskuma kungs, saīga – ko lai dara ar to gaili. Lika gaili iebāzt skrīnē, pilnā ar naudu – tur gailis noteikti noslāps. Iemeta, vāku ciet, atslēgu priekšā. Bet skrīne pilna ar naudu, nav ne kur apgriezties. Tad nu gailis saka:

Aste, aste, sagrābies naudu,

Aste, aste, sagrābies naudu!

Aste grāba, grāba un sagrābās visu naudu. No rīta kungs saka kalpiem:

– Izmetiet gaili no skrīnes, lai nauda nesāk smirdēt!

Attaisīja skrīni. Skatās, gailis sveiks un vesels, – spudūc! – un izspruka, bet skrīne tukša, nevienas naudiņas. Pateica kungam. Kungs lika gaili noķert, bet gailis tik uzlēca uz sētas un uzdziedāja:

Kikerikī, tukša te muiža,

Kikerikī, es izputināju!

Un pārnāca gailis, smags kā muca, mājās. Piegāja pie durvīm un sauc:

– Vecen, vecen, atver durvis!

Vecenīte izdzirdēja gailīti, klupdama krizdama metās pie durvīm, priecīga bez gala, ka pazudušais gailītis atgriezies. Bet gailis tik saka:

– Vecen, vecen, paklāj paladziņu!

Vecenīte paklāja uz klona paladziņu. Gailis uzkāpa uz paladziņa un saka:

Aste, aste, ber ārā naudu,

Aste, aste, ber ārā naudu!

Aste kā sāka bērt naudu, tā sabēra milzīgu kaudzi – visu kunga skrīni. Vecenīte ļoti priecājās, mīlēja gailīti, ar kviešiem mieloja. Vecim uznāca skaudība pret veceni, viņš aizdzina savu suni:

– Ej, sliņķi, varbūt tu arī kaut ko atnesīsi!

Suns aizgāja uz mēslaini, notupās un saka:

Aste, aste, sagrābies mēslus,

Aste aste, sagrābies drazas!

Aste sagrāba visu mēslaini. Suns, smags kā muca, tūdaļ atgriezās mājās un sauc:

– Vecais, vecais, atver durvis!

Vecis priecīgs atvēra durvis:

– Re, cik labs sunītis! Un ko tu man atnesi?

– Vecais, vecais, paklāj uz klona galdautu!

Vecim nebija galdauta, tāpēc aizskrēja pie kaimiņiem, aizņēmās un paklāja zem suņa. Bet suns saka:

Aste, aste, met ārā mēslus,

Aste, aste, met ārā drazas!

Un piekrāva milzīgu kaudzi ar smirdīgām drazām. Vecis sadusmojās uz suni un padzina to no mājām, bet vecene ar gailīti laimīgi dzīvoja tālāk.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku  lietuviski šeit.