Reiz dzīvoja kaķene, veca, veca, vecāka par visām. Un dzīvoja vilks, vecs, vecs, vecāks par visiem. Un dzīvoja lācis, vecs, vecs, vecāks par visiem. Un dzīvoja zaķis, vecs, vecs, vecāks par visiem. Reiz viņi visi sanāca kopā. Tad kaķenīte teica:
—    Mēs visi esam veci un daudz grēkojuši. Jāiet grēkus sūdzēt.
Nu, labi. Visi devās ceļā. Iet, iet pa mežu, līdz nonāk pie lielas bedres – ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Tad kaķenīte pārlika pāri bedrei savu nūju un saka:
—    Tā būs mūsu grēksūdze: kas pa nūju pāries pāri bedrei – tas būs nevainīgs, bet kas iekritīs – vainīgs.
Kaķene iet pirmā. Viņai nadziņi asi – skrip, skrip, skrip! – un pāri ir. Pēc tam iet vilks – bums! – un iekrīt bedrē. Iet lācis – bladāc! – un iekšā. Iet zaķis, klumpatu, klampaču, un arī bedrē iekšā.
Kaķene paņēma nūjiņu un saka:
—    Jūs visi esat vainīgi, tad nu sēdiet bedrē, bet es iešu tālāk pastaigāties.
Kaķene mežā pamedīja putniņus, vēlreiz pārgāja pāri bedrei un atgriezās mājās.
Bet zvēri sēž bedrē vienu dienu, otru dienu, trešo un netiek ārā. Ēst arī jau sagribējies, izsalkuši. Ko darīt? Tad lapsa saka:
—    Aurosim. Kas nejaudās aurot, to nokausim.
Visi zvēri sāka aurot. Auroja, auroja, bet zaķītis sāka aizsmakt, tikai – če, če, če – paaurot vairs nevar. Zvēri metās virsū un saplosīja zaķīti. Sadalīja tā gaļu un apēda. Zvēri nosēdēja bedrē vēl trīs dienas un briesmīgi izbadējās. Lapsa atkal saka:
—    Aurosim. Kas nejaudās aurot, to nokausim.
Nu, visi auro, auro, līdz vilks – aū, aū, aū – vairs nejaudā. Lācis ar lapsu nokāva vilku un ēd tā gaļu. Kad lācis aizmiga, lapsa izraka bedrīti un noslēpa daļu gaļas. Pēc dažām dienām viņiem beidzās vilka gaļa. Lācim vairs nav, ko ēst, bet lapsa izrok noslēpto gaļu un ēd. Lācis jautā:
—    Kaimiņien, kur gaļu dabūji?
—    Vadzi, izrāvu sev gabalu no sāna un ēdu.
Lācis noticēja. Pārplēsa sev sānu, žvikt, žvakt, izrāva sev gabalu gaļas un nobeidzās.
Bedrē palika tikai lapsa. Labi viņai tur – daudz gaļas. Tikai kā lai tiek ārā?
Pie bedres atlaidās sīlis, notupās uz koka zara un dzied:
—    Če-če-če, cik man skaisti bērniņi. Če-če-če, cik man skaisti bērniņi.
Bet lapsa viņam saka:
—    Ja tu būtu tik laipns, salauztu zariņus un samestu bedrē, tad es varētu izkāpt un apskatīt tavus bērniņus.
Sīlis sāka lasīt un lauzt zariņus un mest lapsai bedrē. Lapsa rāpās, rāpās ar zariņiem, kamēr izķepurojās no bedres gan. Tad saka sīlim:
—    Tagad parādi savus bērniņus!
Sīlis tūdaļ atnesa vienu bērniņu un iedeva lapsai apskatīt, vai skaists, bet pats aizlaidās pēc otra. Kad atnesa otru, lapsa pirmo jau bija apēdusi. Sīlis iedeva otru bērniņu un aizlaidās pēc trešā. Bet lapsa tikmēr skubināja, kamēr viņš bija atnesis visus bērniņus. Vārna, to ieraudzījusi, saka sīlim:
—    Muļķi, tu, muļķi! Lapsa aprija tavus bērniņus.
Bet lapsa vārnai saka:
—    Gan tu arī tiksi man nagos, gudriniece!
Lapsa aizskrēja uz purvu, nogūlās, izbāza mēli un guļ kā beigta. Atlido vārna, skatās – beigta lapsa, un, pielēkusi klāt, grasās knābt lapsai mēlē. Lapsa tik – capt! – kā ķēra, tā noķēra vārnu. Saka:
—    Re, iekriti gan, gudriniece!
Lapsa saplosīja vārnu un aizskrēja mežā.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs. Pasaku lietuviski klausies šeit.