Gāja reiz kungs Jēzus ar svēto Pēteri pa mežu un satika laupītājus. Tas notika kaut kur kalnos Ļiptovā vai kādā citā vietā.

- Lai slavēts, - saka kungs Jēzus un paceļ platmali.

- Lai slavēts mūžīgi mūžos. Āmen – atbild laupītāju vadonis.

- Kurp iedami?

Kungs Jēzus tā kā sacīt ko taisījās, bet svētais Pēteris viņam vārda nedeva; toties pats žigli ķērās atbildēt:

- Ubagot.

It kā šie abi ietu, ziniet, ubagot.

Bet tas tādēļ, ka šis redzēja laupītāju somas, un bija rijīgs, kā jau nabadzīgs cilvēks, lai arī svēts būdams.

Laupītājs abus nopēta un saka:

- Nāciet mums līdzi.

Un, pagriezies pret saviem biedriem, norīko:

- Tas vecais stieps saiņus un plēsīs zarus, bet tas jaunais uguni kurs un ap ēdienu rīkosies. – Tad jautā abiem:

- Nāksiet?

Svētais Pēteris pakasīja aiz auss, jo saprata taču, ka tie laupītāji - i ieroči tiem bija, i flintes, i kūjas... Pēterim gan nelikās, ka viņam, kā jau svētajam, būtu prāta darbs ar  laupītājiem kopā staigāt, kur nu vēl ar visu kungu Jēzu kopā. Taču Pēteris arī par daudz aiz tās auss vis nekasīja, jo baidījās tomēr, un skatās uz kungu Jēzu: kas būs?

Kungs Jēzus paloka galvu un nosaka:

- Labi.

Ļoti jau nu savādi tas svētajam Pēterim likās, bet pretoties viņš nespēja. Viens, ka no laupītājiem baidījās, otrs, ka kungu Jēzu klausīt vajadzēja.

Pēterim tūdaļ pat maisu plecos uzvēla, bet kungs Jēzus tikai sainīti ar maizi nest dabūja. Maz viņi bija ēduši, jo tālu nākuši.

Iet.

Noiet ceļa gabaliņu, karsts kā elle. Laupītāji sagūlās ēnā nosnausties.

Svētais Pēteris saka Kungam Jēzum:

- Mūkam, jo mēs vēl nedienās ar tiem tur iekulsimies!

Bet Kungs Jēzus pagrozīja galvu, likdams noprast, ka nemuks vis.

Kad laupītāji pamodās no nomidža, visi gāja tālāk. Laupītāju pavisam bija trīs.

Uz vakara pusi sāka aptrūkties ēdamā. Kaut ko jau arī Kungs Jēzus tur apēda, bet nu svētais Pēteris sev nežēloja. Visi bija tā izsalkuši, ka vai no kājām krita iedami.

Bet te skatās – zem koka guļ kāds vecāks vīrs.

- Ko tu te? – jautā laupītājs.

- Badā esmu, - vecais atbild.

Un tad laupītājs iedeva viņam savu pēdējo maizes riecienu, ko vēl kaut kur bija paglabājis.

Iet tālāk pāri laukam, te krusa sāk no debesīm nākt, un aukstums tāds, ka bailes!

Skatās: lauka vidū bērniņš raud.

- Ko tu raudi? – jautā otrs laupītājs.

- Man ir auksti.

Un tas otrs laupītājs novelk savu kažoku un atdod bērnelim, bet pat drebinās vien, vienā kreklā palicis.

Iet atkal tālāk, skatās – māja deg. Bērni raud, kliedz „Māmiņ, māmiņ!”

Trešais laupītājs tad ņēma un ugunī ieleca, un iznesa bērniem to māti no liesmām, un pats sev vēl matus nosvilināja.

Iet vēl tālāk un iegriežas kādā krogū pārnakšņot. Bet tur krodziniece, viņus pazinusi, uzsūta viņiem tiesnesi. Atskrien tiesnesis ar piesēdētājiem un ciema ļaudīm, un saņem tos noziedzniekus ciet. Līdz ar viņiem tāpat to Kungu Jēzu un to svēto Pēteri.

Izved tos visus sasaistītus no kroga un aizveda uz spīķeri, un tur iztaujāja.

Svētais Pēteris ņemas raudāt un klusītēm saka Kungam Jēzum:

- Nu, vai es neteicu, Kungs Jēzu, ka ar šiem klamzakiem vēl nepatikšanās iekulsimies? Te nu mēs esam. Un kas tagad būs?

Bet Kungs Jēzus tik klusē un raksta kaut ko ar pirkstu smiltīs. Otrās dienas rītā tiesnesis un piesēdētāji nāk, ņem tos laupītājus un Kungu Jēzu ar visu svēto Pēteri, sēdina ratos un ved uz pilsētu. Uz tiesu.

Tiesā šos ielenc žandarmi, nikni ungāru hajduki, un aizved uz tiesas zāli, kur jau aiz galda sēž tiesneši.

To bij tikpat, cik to laupītāju – trīs.

- Vai jūs zagāt? – jautā vecākais tiesnesis.

- Mēs.

- Vai jūs dedzinājāt?

- Mēs.

- Vai jūs nokāvāt?

- Mēs.

Bet Kungu Jēzu un svēto Pēteri it nemaz nejautāja, jo tie laupītāji uzreiz pateica, ka tos tikai pa ceļam līdzi paņēmuši, un ka tiem bijis kopā jāiet gribot negribot.

- Ko tiem piespriest? – vecākais tiesnesis vaicā tam tiesnesim, kas pie labās rokas.

Tas, daudz nedomādams, atbild:

- Nāvi.

- Ko tiem piespriest? – jautā vecākais tiesnesis tam, kas sēž pie kreisās rokas.

- Nāvi.

- Jūs trīs pakārs, - vecākais tiesnesis pasludina laupītājiem, - bet jūs abi varat iet mājās, - viņš bilst Kungam Jēzum un svētajam Pēterim.

Svētais Pēteris uzreiz no sola augšā un gatavs gājējs, bet Kungs Jēzus noliecies aizvien uz grīdas raksta ar pirkstu.

- Ko raksti? – galvenais tiesnesis vaicā. Bet tie neviens nepazina, ka tas ir Kungs Jēzus – ne tie tiesneši, ne kāds cits.

- Rakstu jums spriedumu, - atbild Kungs Jēzus.

- Kā gan tu vari mums, tiesnešiem, vari spriedumu zemē putekļos ar pirkstu rakstīt?!

Bet Kungs Jēzus pagriež galvu un jautā:”

- Un ko tu vakar vakarā darīji?

Te tiesnesis nobāl gluži balts pēc vaiga, bet Kungs Jēzus turpina:

 - Izsalkušo ar rungu no savām namdurvīm padzini!

Skatās uz viņu gan abi tiesneši, gan visi citi sanākušie, bet Kungs Jēzus uzsauc tam, kas labajā pusē sēdējis:

 - Ko tu vakar vakarā darīji?

Tas arī nobāl gluži bāls pēc vaiga, bet Kungs Jēzus turpina:

- Bērniņu mazu līdz asinīm pēri.

Skatās uz viņu gan abi tiesneši, gan visi citi sanākušie, bet Kungs Jēzus uzsauc tam, kas kreisajā pusē sēdējis:

- Ko tu vakar vakarā darīji?

Tas tiesnesis arī nobāl gluži bāls pēc vaiga, bet Kungs Jēzus turpina:

- Pats savu māti no mājas izdzini.

Skatās uz viņu visi sanākušie.

Un tiesas zālē kļuva tik kluss, tik kluss, ka mušu lidojam varēja samanīt.

Bet tad Kungs Jēzus piecēlās un pagriezās pret svēto Pēteri, un teica:

- Iesim no šejienes.

Un viņam virs galvas iegaismojās gaismas vaiņags, un tie laupītāji pirmie Viņu pazina, ka tas ir Kungs Jēzus, un nokrita ceļos, saukdami:

- Kungs Jēzu, Debesu tēvs, svētī mūs!

Un Kungs Jēzus pacēla pār viņiem krustu, un tie pārvērtās trīs ābelēs.

Pēc tam viņš kopā ar svēto Pēteri ņēma un pazuda.

Un ļaudis saprata, ka tepat Dievs bijis, un nonīcināja to tiesas namu, lai tajā neviens pēc Kunga Jēzus vairs nespriestu tiesu, bet starp ābeļkokiem tie iesprauda zemē krustu, kurs vēl aizvien tur stāv.

Un tos trīs tiesnešus ar izdzina no pilsētas.

Tā bija senāk, bet tagad – ne kādu laupītāju, ne Kungs Jēzus pa zemi staigā.

Pierakstījis K.P.Tetmajers.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Pasaku poliski vari noklausīties šeit.