Runcis, kas visu laiku skrēja pa priekšu, sastapa ceļā labības pļāvējus un tiem sacīja:

   — Labie ļautiņi, labības pļāvēji, ja jūs karalim neteiksit, ka šī labība, ko jūs pļaujat, pieder marķīzam de Karabasam, jūs it visus sakapās sīkos gabaliņos, kā pīrāgu gaļu!

   Karalis, kurš pēc brīža brauca garām labības pļāvējiem, gribēja uzzināt, kam pieder plašie labības lauki.

   — Tie pieder marķīzam de Karabasam, — atbildēja labības pļāvēji.

   Bet runcis, kas visu šo laiku skrēja karietei pa priekšu, visiem, kurus ceļā satika, piekodināja teikt vienu un to pašu, un karalis nevarēja vien nobrīnīties par marķīza de Karabasa lielo bagātību.

   Beidzot runcis sasniedza lielu pili, kas piederēja visbagātākajam cilvēkēdājam pasaulē: visas zemes, kurām karalis bija braucis cauri, bija pakļautas šai pilij. Runcis jau iepriekš bija papūlējies uzzināt, kas šis cilvēkēdājs ir, kur slēpjas viņa burvestības lielais spēks, un lūdza satikšanos, teikdams, ka negribot paiet garām viņa pilij, neapliecinājis viņam savu cieņu un padevību.

   Cilvēkēdājs runci pieņēma tik laipni, cik vien cilvēkēdājs to spēj, un piedāvāja atpūtu savā lepnajā pilī.

   — Man apgalvoja, — runcis sacīja, — ka jūs protot pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, ka jūs, piemēram, varot pārvērsties par lauvu vai par ziloni.

   — Taisnība, — cilvēkēdājs ierēcās. — Un, lai jums to pierādītu, acumirklī pārvētīšos par lauvu.

   Ieraudzījis savā priekšā lauvu, runcis tik ļoti nobijās, ka tūliņ metās pa notekcauruli uz jumta, kaut gan tas bija grūti un pat bīstami, jo ar zābakiem nav diezin kāda staigāšana pa jumta dakstiņiem.

   Tikai pēc kāda laiciņa, kad cilvēkēdājs atkal bija atguvis savu iepriekšējo izskatu, runcis nolīda no jumta un nu atzinās, ka viņš stipri esot pārbijies.

   — Un vēl man apgalvoja, — runcis teica,— bet tam nu gan es neticu, ka jūs varot pārvērsties pat par vismazāko dzīvnieku, piemēram, žurku vai peli. Taisnību sakot, es gan to uzskatu par pilnīgi neiespējamu.

   — Neiespējamu?! — cilvēkēdājs atkārtoja. — Nu tad paskatieties!

Un tai pašā mirklī cilvēkēdājs pārvērtās par peli, kas sāka skraidīt pa grīdu. Runcis vairs ilgāk negaidīja, aši uzklupa pelei un to aprija kā nieku.

   Pa to laiku karalis, garām braukdams, ieraudzīja cilvēkēdāja lepno pili un gribēja tajā ieiet. Runcis, izdzirdējis karietes riteņu rīboņu uz paceļamā tilta, izskrēja pretī un sacīja karalim:

   — Esiet sveicināts, viņa majestātes, marķīza de Karabasa pilī. Laipni lūdzam!

   — Kā, marķīza kungs? — iesaucās karalis. — Vai arī šī pils ir jūsu? Nevaru iedomāties nekā skaistāka par šo pagalmu un visām apkārtējām ēkām. Nu tad apskatīsim to arī no iekšpuses, ja jums nav iebildumu.

   Marķīzs pasniedza roku jaunajai princesei, un, sekodami karalim, kas gāja pa priekšu, visi trīs iegāja plašā zālē, kur bija klāts lepns mielasta galds. To cilvēkēdājs bija licis klāt saviem draugiem, kuriem vajadzēja ierasties tai pašā dienā, bet kuri nebija uzdrošinājušies atnākt, zinādami, ka pilī viesojas karalis.

   Karalis, būdams sajūsmā par marķīza de Karabasa lieliskajām īpašībām tāpat kā viņa meita, kura par marķīzu neprātīgi jūsmoja, turklāt redzēdams lielo bagātību, kas marķīzam piederēja, izdzēris piecus sešus kausus vīna, viņam sacīja:

   — Ja vēlaties kļūt par manu znotu, marķīza kungs, tad tas nu ir atkarīgs vienīgi no jums.

   Marķīzs de Karabass, dziļi jo dziļi palocīdamies, pieņēma lielo pagodinājumu, ko karalis viņam parādīja, un vēl tajā pašā dienā lūdza princeses roku, un visskaistākā princese pasaulē kļuva par viņa sievu.

   Vācu tautas pasaka.