Vienam ķēniņam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Reiz ķēniņš paliek slims, gan ved visādus ārstus, bet nekas nelīdz. Nu atved vienu vecīti, kas esot burvis. Šis teicis: "Es gan nevaru nekā darīt, bet es jums došu padomu, un ja jūs tā izdarīsit, tad paliksit veseli. Jums vajaga dabūt veselības ābolu, še tādu nav, jums jāiet uz milžu valsti, tur gan jūs dabūsit."

   Nu ies vecākais dēls meklēt, un viņš iet un iet un uziet vienu mājiņu, ieiet iekšā. Nāk meitas pretim, saņem to laipni, paēdina un liek iet gulēt. Tikko viņš bijis nogulies, te gulta iegrimusi, un kad viņš atjēdzies, tad atradies vienā smēdē. Viens vīriņš ar sudraba bārdu iedevis viņam āmuru un licis, lai kaļ, bet tikai vienu reiz pa nedēļu devis ēst. Mājās gaida, gaida vecāko dēlu, bet nevar sagaidīt.

   Nu ies vidējais meklēt. bet tam arī tāpat iznācās, uzgājis to pašu mājiņu un vajadzējis tāpat palikt pie vecā kalēja. Mājās gan gaida, nevar sagaidīt.

   Ies tagad trešais dēls, muļķis. Viņš arī uziet to pašu mājiņu, iegulstas atkal tai gultā, nogrimst zemē un vecis iedod tam āmuru, lai kaļot. Muļķītis paņem āmuru un kā liek vecim pa galvu, tā nosit. Nu viņš meklē, kā lai tiktu ārā, un pēdīgi arī atrod ceļu un pārnāk mājā.

   Tagad brāļi norunā, ies katrs uz savu pusi un vēlāk, ja būšot ābolu dabūjuši, tad atkal pie šās pašas mājas satikšoties. Un tā viņi aiziet katrs uz savu pusi. Muļķis nu iet un iet un uziet vienu savādu mājiņu, gan staigā visapkārt, bet nevar tikt iekšā. Te uz reizi mājiņa iegrimst zemē, tik skurstenis paliek virs zemes. Muļķis ņem un iekāpj pa skursteni iekšā, bet mājiņa tūliņ atkal paceļas virs zemes. Nu muļķis redz tur nākam vienu veci, kas šim jautā: "Ko tu gribi?"

   Muļķis arī izstāsta visu, kur viņš ejot. Tad vecis atbild: "Milžu valsts ir tālu, bet ej pie jūras un sauc trīs reiz: biki, biki, biki! un tūliņ kaut kas tevi aiznesīs."
   Mājiņa atkal iegrima zemē, muļķis izkāpa pa skursteni laukā, gāja uz jūru un sauca: "Biki, biki, biki!"un tūliņ arī bija biks klāt. Muļķis sēdies bikam mugurā, aizjājis kā vējš un pieskrējis pie milžu valsts. Priekšā stāv augsta sēta, ar drātīm nostiepta, bet kā biks lec, tā arī ir pāri. Nu viņi ieiet dārzā iekšā un dzird, ka milži guļ un krāc, ka visi koki šūpojas. Muļķis staigā milžiem pa virsu, bet šie nemaz nejūt, ka tāds sisenis iet viņiem pa virsu. Tā viņš nodzīvo kādas pāra dienas, bet pēdīgi biks teic uz muļķi: „Tagad tu ej un pierauj tas veselības ābolus, jo milži drīz modīsies augšā, un tad mēs būsim pagalam.'”