Tāda runa kungam patika. Viņš tūlin uzdeva celmu lauzējam pie mēneša steigties un tādu un tādu ziņu pārnest. Celmu lauzējs raudāja gaužas asaras. Te Laima klāt.

   "Ko raudi?"

   Tā un tā, vīrs atbildēja.

   "Nekas, es aizsviedīšu šo kamoltiņu līdz mēnesim. Sviežot kamoltiņš izrisināsies no šīs vietas līdz pat mēnesim. Ej tik pa izrisināto dzijiņu vien, tad notiksi itin drīz turp un atpakaļ.

   Labi! Pēc trim dienām celmu lauzējs bija no mēneša ar ziņu atpakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam Jau cits atkal kas prātā.

   "Sūtīsim viņu pie saules ziņu atnest - tas daudz tālāku!" Labi, aizsūtīja pie saules. Bet Laima izmeta atkal citu kamoliņu un celmu lauzējs bija trijās dienās kā tauriņš ar ziņu at pakaļ. Kungs brīnījās, muižas kungs raustīja plecus. Bet otrā dienā muižas kungam jau cits atkal kas prātā.

   "Sūtīsim viņu uz elli pēc ziņas, no turienes viņš gan neatgriezīsies."

   Labi. Bet Laima atkal izmeta citu kamoltiņu. Kamoltiņš risinājās, risinājās, kamēr apstājās pašā elles dibinā. Celmu lauzējs- gāja pa izrisināto diedziņu vien un nonāca pie elles vārtiem. Tur tas atskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu muižas krogu aiz muguras. Muižas kungs šoreiz bija jājis vīram pakaļ, lai redzētu, vai tik viņš patiesi līdz ellei noiet. Izrisināto dziju muižas kungam nebij lemts redzēt, to tik celmu lauzējs spēja saredzēt.