Celmu lauzējs muižas kunga nemaz neievēroja, viņš atvēra elles vārtus un gāja droši iekšā. Bet līdz ko pirmo soli paspēra, te celmu lauzējs pašās krūtīs saskrējās ar sava kunga nelaiķa tēvu. Velns bija sūtījis kunga tēvu smagas mucas pār žogu velt. Tomēr kas celmu lauzējam ar mucām par daļu? Viņš tik gāja ellē iekšā un kunga tēvs atkal aizgāja, kur tam jāiet. Pēc kāda brīža celmu lauzējs bija gatavs ar savām darīšanām, viņš gāja laukā no elles. Velns līdz vārtiem to pavadīja, pie kam nevilšus uzmeta acis uz vātim un mucām. Kunga tēvs vēla mucas stenēdams. Muižas kungs, turpat stāvēdams, domāja: "Pag, pag, mazu lietu palīdzēšu savam senākajam maizes tēvam."

   Viņš nolēca no zirga un pielika ir savas rokas, bet mucas necēlās un necēlās.

   Velns, to redzēdams, pagrāba metamo un iesaucās: "Ak tā, divi tādi resni tēviņi nevarēs man nieka mucas pacelt!"

   To sacīdams, velns deva, ko jaudāja, vienu muižas kungam, otru kunga tēvam. Un kamēr celmu lauzējs tur skatījās, muižas kungam jau bija atsistas plikas ribas. Celmu lauzējam vairs netika redzēt, viņš nospļāvās un labāk gāja uz māju.

   Otrā, trešā dienā muižas kungs pusdzīvs pārradās. Viņš rādīja kungam savas ribas un izstāstīja visas briesmas, gan par tēvu, gan par velnu.

   To dzirdēdams, kungs nejauki sadusmojās uz vīru. "Pagaidi tu, celmu lauzēj!" viņš dudināja, "tagad likšu izrakt garu, tumšu alu, abos galos ar izeju un triekšu tevi tur cauri. Alas vidū nolikšu slepenu katlu ar vārošu ūdeni - gan tad tu nopluksi!"

   Bet Laima jau pateica priekšlaiku celmu lauzējam, kas, tam nāksies darīt, piekodinādama, lai tik ejot droši vien caur alu, tam nekaitēšot itin nekas.

   Noteiktā diena pienāca. Celmu lauzējam bija jāiet caur alu. Viņš gāja. Pēc tāda brītiņa alā nogāja pļunkt! Kungs ar muižas kungu gardi iesmējās. Pagāja atkal brītiņš. Te, kas tas? Celmu lauzējs izlien no alas sveiks, vesels un pie tam vēl viscaur ģērbies vienā zeltā.

   Kur tu zelta drēbēs tiki?" tie tūliņ uzprasīja. "

   "Kur tad tiku? Līdz ko gāju, tā iekritu tādā katlā un, kā no katla izlīdu, tā atrados vienā zeltā."

   To dzirdēdams, kungs un muižas kungs steidzās alā, lai tīšā prātā lēktu katlā. Ielēca gan, bet neizlēca vairs: abi nopluka. Gāz taisno deviņas reizes, deviņas reizes tas tomēr uzcelsies!

2. A. 465. C. Baltausis ar Gothardu Kr. Vircavā. LP, III, 26.