Pusceļā jaunais ķēniņš apmetas uz naktsguļu kādā lielā, lielā mežā, kur tuvumā uziet lielu pili. Pilī nav neviena cilvēka. Ķēniņš pavēl karaspēkam vakariņas uztaisīt un pats uziet augšā gulēt. Pēc brīža ierodas pilī svešs cilvēks un teicas par šīs ķēniņu. Pils bijusi slepkavu pils un svešais vīrs slepkavu virsnieks. Ienācējs izliekas pret karaspēku ļoti laipns, bet ieber, nevienam nemanot, ēdiena katlā nāves zāles. To izdarījis, atstāj karaspēku un uziet pie ķēniņa augšā. Sāk ar viņu mīlīgi tērzēt un izliekas par tādu pašu ķēniņu. Kamēr svešais ar ķēniņu tērzē, viss karaspēks, saēdies nāves zāles, apmirst. Uz reizi sanāk pilī slepkavas un uzsauc ķēniņam: "Sataisies, tev jāmirst!"

   Ķēniņš redz, ka viens palicis, sāk lūgties, lai jau - ja ne vairāk - trīs, četras stundas atvēl viņam vēl uz nāvi sagatavoties. Slepkavas atvēl, bet ieslēdz vienu pašu istabā.

   Ko nu taisnam padarīsi? Ķēniņš savā postā laimīgi pamana, ka līdz logiem divi koki līgojas. Viņš tumsā attaisa lēniņām logu, nolien zemē un nu, ko tik māk, uz sava tēva mājām. Tēvs pa to starpu aizgājis citā vietā dzīvot. Ķēniņš meklē tēvu trīs dienas, trīs naktis. Beidzot, noguris un izsalcis, uziet mazu būdiņu, kur apgulstas turpat cūku stallī mīkstajos salmos. No rīta būdiņas iedzīvotājs iet sivēnus kopt un dzird kādā stūrīti it kā zobus klabinām. Viņš iet raudzīt - ko domājiet - izvelk no aizgalda savu pašu dēlu senāko dzērāju. Nabadziņš puspliks tikai kreklā un bikses, jo slepkavas viņu bija aplaupījuši. Dēlam tas nemaz prātā nenāca, ka šis tēva cūku stallis un ka tēvs tagad mājo tik nabadzīgā būdiņā.

   Dēls nu gan grib tēvam iestāstīt par savu ķēniņa godu, par slepkavām un karaspēku. Vecais, savu dēlu un viņa senāko nekrietnību pazīdams, tik atbild: "Ko tu tik daudz pļurkšķi un manā priekšā verdi? Ko es teicu, ka tu arvienu ātrāki cūku stallī ietiksi, nekā ķēniņa pilī. Nu, tu tēviņ, vairs apkārt neblandīsies. Nāc! Iedošu paēsties un taisies cūkas ganīt!"

   Nabadziņš nu sagana 3 nedēļas cūkas, jo tēvs netic un netic, ko dēls arvienu stāsta.

   Pēc trim nedēļām ķēniņiene dabū zināt par sava vīra likteni. Viņa izmeklē visgudrāko un vecāko virsnieku savā karapulkā un iet ar lielu karaspēku vīru meklēt, slepkavām atriebties. Vecais virsnieks un ķēniņiene apmetās ar karaspēku pie slepkavu pils un pavēl cieši visu nakti ne kumosa neēst. Naktī slepkavas pārnāk cits pēc cita no laupīšanas. Virsnieks sagūsta viņus visus. Slepkavu virsnieks, redzēdams, ka nevar jokot, izteic, ka ķēniņš aizmucis, un ka viņa karaspēks trešā dienā atkal atmodies. Viņš nepiebēris vis nāves zāles pie ēdiena, bet tikai miega zāles. Virsnieks ar ķēniņieni atrod ķēniņa karaspēku, pagrabos ieslodzītu, gandrīz badā aizmirušu. Nu atsvabina sagūstītos un iesloga viņu vietā pašus slepkavas.