Tagad ķēniņiene pamet virsnieku ar atsvabināto karaspēku slepkavu pilī, bet pati iet ar otru karaspēku ķēniņa meklēt. Kādā pilsētā viņa tik daudz saklaušina, ka tanī un tanī būdiņā dzīvo gan kāds vīrs, kura dēls bijis nejauks plītnieks. Tā jau ir, kad cilvēks vienreiz kritis neslavā, tad jau arī pēc gadiem viņu piemin. Tādu pa pēdām vien sadzen, kad arī pašā Pēterburgā dzīvotu.

   Nelaimīgais ķēniņš gana savas cūkas, kā ganījis. Te vienā baltā dienā cūkganiņš izdzird jauku kara mūziku. Viņš pazīst sava paša karaspēka mūziku un tek ar gana pātagu, gana drēbēs ķēniņienei pretim. Ķēniņiene grib no karietes lēkt un vīru apkampt. Šis klusu iečukst, lai ejot tik visā greznumā uz tēva būdiņu, un uzprasot, vai šim esot kāds dēls. Kā teikts, tā darīts. Tēvs izved kuprīti. Ķēniņiene prasa: "Kur tad ir otrs dēls?"

   "Man gan vēl ir otrs dēls, bet beidzamais palaidnieks," tēvs nobijies atbild. Viņam prātā, ka palaidnis apkārt vazājoties, būs kādu ķēniņieni aizkaitinājis. Vecais aizjož pie cūku gana uz lauku, dusmās tīri zils un melns.

   "Tu sasodīts elles prauls! Ko tad tu ķēniņienei esi nodarījis? Vai neredzi, ka karaspēks tev pakaļ atnācis? Tu manu sūro dieniņu, kas man viss nav jāpanes tevis dēļ!"

   Bet cūkgans par tēva dusmām, bažām tik pasmejas un iet, dejot, lecot, gana pātagu pār plecu, uz mājām. Tēvs kunkstēdams soļo dēlam pakaļ un piemāca, lai tūlīt ķēniņienei krītot pie ceļiem žēlastības lūgties.

   "Ko nu, tētiņ, tik daudz locīsies, raudzīsim labāk ķēniņieni pacienāt. Izsalkusi un izslāpusi jau tā būs uz tik gara ceļa."

   "Bet ko tad tādai lai zin dot?" tēvs gaudojās.

   "Ko tādai dos? Vīna vietā bērzu sulas un cūkas snuķi par uzkožamo."

   Cūkganiņš nu paņem ēdienu, dzērienu un nes tāds, kāds cūkas ganījis, pie ķēniņienes iekšā. Nesējs - vai nu tīši, vai netīši - krīt, pie kam trauki ripot aizripo.

   Tēvs, to redzēdams, tikko vēl spēj izsaukt : "Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Kur nu paliksim?"

   Dēls sasistos traukus pasper ar kāju, ieiet taisni pie ķēniņienes un aiztaisa durvis. Te tas apģērbj klusu līdzpaņemtās ķēniņa drēbes un sauc tēvu iekšā. Nu tik vecais atplēš acis un muti, nezinādams no prieka vai raudāt, vai smieties.

   Visi tagad - ķēniņš, ķēniņiene, tēvs un kuprītis - atstāj būdiņu un iet ar karaspēku uz slepkavu pili, kur vecais virsnieks gaida. Iznīcina šo perēkli līdz pamatam, tad pāriet mājās un dzīvo laimīgi.