Otrs dēls bijis ar mieru. Gada beigās vīrs iedevis otram dēlam aunu par algu, sacīdams: "Uzcītīgi tu man kalpoji, labu algu dabūsi! Šis auns vairāk vērts, nekā nauda. Tev tik jāuzsauc: auniņ, gremo! tad auns tūlīt atgremos zelta dukātus."

   Otrs dēls pateicies un aizgājis uz mājam. Bet pusceļā uznācis vakars, bijis jāiegriežas pie tā paša saimnieka pārgulēt, kur toreiz brālis gulējis. Saimnieks uzņēmis gan, bet gribējis arī zināt, kas tas par aunu.

   "Tas ir tāds auns, kam nevar teikt: auniņ, gremo!" otrs dēls atbildējis un tad aizgājis gulēt. Bet, kamēr šis gulējis, saimnieks paņēmis dēla aunu un nolicis citu no saviem auniem vietā. No rīta otrs dēls pārgājis mājā un stāstījis tēvam, lai saaicinot viesus: viņa auns būšot visus bagātīgi apdāvināt. Viesi sanākuši. Nu otrs dēls tūlīt ņēmies rādīt, ko viņa auns spēj, viņš uzsaucis: "Auniņ, gremo!" Bet nekā, auns negremojis un negremojis. Dēls gan sācis brīnoties, bet tikpat, viesi sākuši smieties, tēvs palicis dusmīgs, visa lielība vējā.

   Pēc kāda laika atkal muļķītis plijies tēvam virsū, lai laižot pasaulē;bet tēvs teicis: "Tavi gudrie brāļi nekā neizdarīja, ko tad tu domā pasaulē izdarīt?"

   "Tēt, vai nu ko izdaru, neizdaru, bet laid mani."

   Tēvs laidis ar’. Muļķītis nu gājis, gājis, kamēr saticis to pašu vīru. Lai dodot darbu! muļķītis kaulējies. Vīrs atteicis: "Ja esi mierā ar to algu, ko no laba prāta samaksāšu tev gada galā, tad nāci šurp."

Labi, - bijis mierā.