Vienam tēvam bija trīs dēli un desmit dālderi nauda, ko dot katram dēlam. Vecākais dēls teica kādu dienu: "Tēvs, dod man manu daļu, man tīkas iet pasauli apraudzīt."

   Tēvs viņam iedeva pienākošos 10 dālderus un dēls aizgāja. Viņš gāja, gāja caur mežiem, pa laukiem un malu malām. Mežmalā viņš uzgāja mazu mājiņu, kurā vecs vīriņš dzīvoja.

   "Ko tu, dēls, te meklē?"vecītis viņam uzprasīja. Zēns atbildēja: "Es eimu pasauli apraudzīt."

   Vecītis viņu aizveda uz kūti, parādīja tam kādu buciņu un prasīja: "Dēls, cik dosi man par šo buciņu?"

   "Došu tev, cik kule spēs,"zēns atteica un samaksāja 10 dālderu.

   Aizejot vecītis teica: "Ja tu teiksi uz buciņu: "Buciņ, sper! tad viņš izspers simtiem dālderu."

   Zēns aizgāja ar nopirkto buciņu uz mājas pusi. Viņam uznāca nakts un tas pārgulēja kādā krogā. Gulēt iedams viņš piekodināja krodzeniekam, lai tas neteic vārdu: "Buciņ, sper!"

   Krodzenieks, ziņkārīgs, kā jau krodzenieki mēdz būt, gribēja izzināt, kas notiks, kad šos niecīgos vārdus teiks. Piegāja, kad zēns jau bija gulēt aizgājis, pie buciņa un teica: "Buciņ, sper!"

   Tiklīdz kā krodzenieks šos vārdus bija izteicis, te buciņš izspēra simtiem dālderu. Tādu brīnumu redzēdams, krodzenieks paglabāja zēna buciņu un ielika viņa vietā citu.

   Zēns, no rīta izcēlies, nekā nezinādams par blēdību, paņēma buciņu un gāja mājās. Mājās pārnācis, dēls, tēvu ieraudzījis, saka: "Buciņ, sper! Buciņ, sper!", bet buciņš nesper vis. Kad tēvs vēl dzirdēja, cik par buciņu samaksājis, tad ņēma kančuku un zēnu krietni sapēra.