Zināms, citi brāļi uz saviem ērzeļiem aiziet kā vēji, bet muļķītis, nabadziņš, nekur patikt. Šie jau gabalā - muļķītis tepat vēl mežmalā. Pa to starpu velns pārradies savā muižā un pirmais vārds: vai septiņi brāļi nokauti? Nē, neesot! Tā un tā, taču esot rakstīts bijis, lai zeltu dodot, lai zirgus dodot, kā tad ies kaut?

   To padzirdējis, velns tīri ārprātā un tūliņ savam zirgam mugurā - brāļiem pakaļ. Muļķītis, gar mežmalu čūrodamies, nezin kā uz vienu reizi izdzirdējis - briesmīgs troksnis aiz muguras, paskatās: velns uz sava ērzeļa. Ko nu? Vadzi, šis sāk jau drebēt. Bet ķēvīte mierina: "Nekas, nekas, lai tik gudrie brāļi savas ādas sargā, mēs paslēpsimies biezumos, velns ātrumā aizskries gaŗām, jo tik tuvu pie muižas neiešausies prātā meklēt."

   Labi! šie abi, paslēpušies, stāv saliekušies un velns pilnā spēkā aizpūš garām. Tomēr brāļiem šoreiz izlaimējies - bija iegriezušies jau vienā citā muižā un salīguši par kalpiem.

   Necik ilgi velns bešā jāj atpakaļ un var jau redzēt - zils no dusmām, ka neizdevies panākt. Pēc tāda brīža velns nozudis un nu muļķītis ar savu ķēvi čunčina atkal uz priekšu.   

   Nezin - trešā dienā, vai vēl vēlāk - muļķītis ar savu ķēvi arī ieronas tai pašā muižā, kur brāļi. Salīgst arī strādāt. Bet otrā dienā kungam brīnum muļķītis iepatīkas, viņš to labāki ieceļ par sulaini. Tas nu bija brāļiem kā dadzis. Un ko domāt? - tie nebēdnieki sagudrojuši muļķīti pie kunga apmelot: lai sūtot muļķīti uz velna muižu pēc zelta putniņa, esot lielījies sen dienām to nozagt.
Kas kungam par bēdām? Sūta arī. Bet muļķītis skaidri zin, ja muižā rādīsies, velns paņems kā zemeni. Viņš raud, te ķēvīte uzprasīs: "Kas nu pa nelaimi?"

   "Tā un tā!"muļķītis izsūdz.
   "Ak tu manu dieniņu! Lai brāļi melo! Nebēdā neko, kāp man mugurā - es putniņu gādāšu!"
Un tā arī bijis. Muļķītis palicis mežmalā, ķēvīte - kā to darījusi, kā ne - pienes putniņu taisni klāt. Pārjās nu pie kunga, kungs apķer muļķīti: "Vai akls! Tu esi gan vīrs!"