Labi! Muļķītis ieiet pie kunga - lai dodot tādas un tādas stabūlītes, tad sasaukšot zaķus. Kungs iedod. Muļķītis iziet ganībās un sāk stabulēt. Ak tu manu dieniņu! kā uzpūtīs zelta stabulīti, sanāks zaķi kā dūmi, un nu šis gana. Te iznāks kunga vienīgā meita pie zaķu gana un kaulēsies vienu zaķi pirkt! Muļķītis pārdod arī, bet par dārgu naudu. Kunga meita paņem vienu zaķi, ietin drānā un ies uz mājām. Līdz labi pie vārtiem - muļķītis uzpūš dimanta stabuli, tā zaķis meitai no drānas ārā un atpakaļ, ko tik māk.

Necik ilgi - iznāk pats kungs vienu zaķi pirkt: cik gribot?
"Ko es tur varu gribēt? Nogriez vienu gabalu no šīs maitas, kas tur dīķmalā guļ, un apēd, tad būsi aizmaksājis."

   Labi! Kungs nogriež gabaliņu no maitas un apēd, muļķītis atdod zaķi. Bet līdz kungs labi pie vārtiem - muļķītis uzpūš dimanta stabuli, zaķis nāk griezdamies atpakaļ. Tas gudrajiem brāļiem atkal skauda - nekā un nekā muļķītim pietikt.

   "Pag!"viņi sagudro "iesim pie kunga un teiksim, ka muļķītis spēj pilnu maisu ar valodu pierunāt. "Labi! Kungs, to padzirdējis, atsaka tā: "Rītu saaicināšu pilnu pili ar viesiem un tad likšu muļķītim ienākt, lai pierunā pilnu maisu ar valodu."

   No rīta sanāca pasauls viesu. Kungs iesauca muļķīti, lai nu pierunājot maisu pilnu ar valodu, viņa viesi arī gribot redzēt. Labi! Muļķītis paņēma maisu un saka runāt: "Mēs bijām septiņi dēli. Tēvs sūtīja mūs pasaulē papelnīties. Atnācām šinī muižā. Te tiku par sulaini, mani citi brāļi par kalpiem. Bet brāļiem tas skauda, tie iemelsa kungam, ka spēju velna muižā zelta putniņu, būrīti un pašu velnu nozagt. Kungs ticēja brāļiem un pavēlēja man to darīt. Izdarīju. Bet brāļiem vēl nepietika: es varot vēl zaķus sasaukt. Labi! sasaucu arī. Bet nu kunga meita iznāca vienu zaķi pirkt, pārdevu par dārgu naudu. Pēcāk iznāca pats kungs arī vienu zaķi pirkt, bet tam ātrāki nepārdevu, kamēr ...maitas - - !

   "Klusi!"kungs uzsauca, "nu jau maiss pilns, nerunā vairs!"Kungs bija tādēļ apsaucis muļķīti, lai viesi nedabūtu zināt, ka viņš maitas gaļu ēdis.

   Bet viesi, to dzirdēdami, brīnum uzteica muļķīti - par tādiem darbiem viņš esot izpelnījies vairāk, nekā kungs spējot samaksāt, bet viņa brāļi esot padzenami, tie nederot ne velnam.

"Labi!"kungs atteica, "es tos brāļus padzīšu arī, bet tev, muļķīti, atdošu savu meitu par sievu."
Tā notika. Brāļi aizgāja ar gaŗu degunu, bet muļķītis, tas ietika tādā laimē, ko nebij ne sapņojis.