Reiz dzīvoja bagāts kungs un nabags, novārdzis vīrelis. Kungs nezinājis, kur naudu likt, bet nabadziņam vienmēr bijis jāpadomā, kur ņems ko ēst. Beidzot bagātais sev par prieku un uzjautrināšanos izsludinājis meļu sacīksti, apsolīdams dot pūru zelta tam, kas šo pārspēšot melošanā. Arī nabadziņam iepaticies nopelnīt pūru zelta, un tas ieradies sacīkstē. Pienākusi nabaga kārta.

   „Nu, saulesbrāl, ko teiksi!” jautājis bagātais.

   „Labdien, kungs!” nabadziņš atbildējis, un sācis savus melus.

   „Es reiz atradu mežā egli, kurai čiekuru vietā auga lielas, skaistas pupas.”

   „Tas var būt!” apstiprināja bagātais.

   „Es norāvu vienu pupu, pārnesu mājās un iestādīju istabas priekšā. Un – ko tu domā? Pupa tūlīt sāka augt. Un kā viņa auga! Sprīdi minūtē!”

   „Tas pilnīgi var būt!” apstiprinājis atkal bagātais.

   „Es domāju, domāju, līdz beidzot sāku pa pupas zariem rāpties uz augšu. Es biju uzkāpis labi augstu, kad piepeši viens zars nolūza un es sāku krist.”

   „Tas arī var būt!” tā atkal bagātais.

   „Es kritu, kritu, un droši vien būtu nosities un neviens to nezinātu, ja es nebūtu uzkritis uz liela mākoņa. Tā nu es braucu kā liels vīrs ar mākoni un raudzījos, ko dara citi cilvēki zemes virsū.”

   „Jā, tam es ticu!” noteica bagātais.

   „Pēkšņi es ieraugu debess šķūni un kā mākonis iet tam garām, bauc! es uz jumta virsū. Izplēšu jumtam caurumu un ielienu šķūnī.”

   „Ticu!” noteica bagātais, kuram nabadziņa melošana jau bija sākusi apnikt.