„Tur es redzēju pie sienām piekārtus visas zvaigznes un mēnešus – daudz, daudz. Sāku es domāt, kā nokļūt atpakaļ zemē, līdz izdomāju sametināt visus mēnešus citu citam galā un pa tiem nolaisties zemē.”    „Jā, tā var būt!” norūcis bagātais.

   „Domāts – darīts! Mēnešu virve bija gatava un es jau sāku laisties lejā, bet labu gabalu no zemes virve izbeidzās.

   „Nu, protams!” noteicis bagātais un jautājis: „Vai tas piedzīvojums vēl garš? Man nav daudz vaļas!”

   Bet nabadziņam ar’ sācis jau aptrūkt, tādēļ tas, rēķinādams uz bagātnieka augstprātību, spēris pēdējo trumpi vaļā. „Es sašūpojos un laidos vaļā, un iekritu lielā alā.”

   „Ticu visam, tikai ātrāk beidz!” saucis bagātais.

   „Un – ko domā! Tur mans tēvs un tavs tēvs cūkas ganīja un plūcās pēc maizes rieciena!”

   Bagātajam tas bija par daudz – tādus zaimus par savu tēvu dzirdēt.

   „Meli, meli!” viņš kliedzis, „mans tēvs nekad nav cūkas ganījis un tavu tēvu pazinis! Meli!”

   Bet nabadziņam tā tikai vajadzējis. Viņš saņēmis solīto pūru zelta un dzīvojis labas dienas.