Pilsētnieki samaksājuši divdesmit dukātu un gaidījuši atplēstām mutēm, kamēr puisis attinis abru. Kad tas bijis padarīts, tad sacēlis abru stāvus, izpurinājis kaimiņa saimnieku ar visu maizes drānu no abras ārā un uzsaucis: «Se! mežā, se!»

  Kaimiņa saimnieks izvēlies no abras tik miltains, tik balts kā līpiņš un aizlaidies uz mājām kā tauriņš. Pilsētnieki gan saukuši: «Ķer balto velnu! Ķer balto velnu!» — bet rokā tomēr nedabūjuši.

   Mājās iedams, puisis nočukstējis pats pie sevis: «Nu taču kaimiņa saimniekam būs pieticis? Nu jau liks mani mierā! Taisnība, taisnība — man tagad divējāds labums: miers un nauda. Desmit dukātus atdošu par abru un desmit paliks, ko kāzas darināt.»

   Bet puisis par velti bija sapņojis par mieru. Trešā dienā pēc šā lēruma noticis jauns lērums. Un kā tas gadījies? Puisis aizgājis uz pļavu pļaut un neturējis ne prātā, ka kaimiņa saimnieks varētu atkal uzklupt. Bet kas to deva! Puisis, izkapti brucinot, tāpat pacēlis acis un ieraudzījis: jaunais velns atkal velkas pie viņa līgavas. Nosviedis izkapti un laidies uz māju. Kaimiņa saimnieks, puisi pamanīdams, šoreiz ielēcis knaši pelu mucā un uzrāvis vāku virsū. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: «Kur diedelnieks palika?»

   Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē pelu mucā. Puisis nu lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot pelu mucu viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis pieci mucas alus, bet puisis nejokojies. Viņš teicis: «Kad alu būšu iztecinājis, tad dabūsi!»