To sacījis, puisis vēlis pelu mucu uz pirti un taisījies alu tecināt. Jau atnesis vienu nēsi karsta ūdens un patlaban gribējis pelu mucai virsū liet, te kaimiņa saimnieks sācis lūgties, lai neplucinot viņu, — viņš būšot tūlīt atvest desmit mucu alus, lai laižot ārā, lai piedodot, nebūšot nekad tā vairs darīt. Labi, puisis bijis ar mieru. Kaimiņa saimnieks atvedis desmit mucu alus. Piecas puisis atdevis savam saimniekam, piecas paturējis sev uz savām kāzām. Tagad puisis domājis: «Nu patiesi man reiz miers — tik svēti apsolījās.»

   Bet kas to deva? Zināms, pa dienu kaimiņu saimnieks tiešām vairs neuzdrošinājies puiša mājā rādīties, bet nu tas izgudrojis pa novakarēm. Puiši pēc dienas darbiem mēdz tūlīt garšļaukus likties un aizmigt, bet meitām tā nav. Tām vēl šis un tas ko nokopties, tās mūžam aiziet vēlāku gulēt. Šo pastarpu kaimiņa saimnieks nu bija izraudzījis. Atposis jau vienu vakaru pie puiša līgavas, otru tāpat. Līgava no rīta pateikusi puisim. Puisis zobus vien griezis un gudrojis, kā nu atkratīties no diedelnieka.

   Beidzot tas sadabūjis no kādas vecenītes melnuma zāles. Ar šīm zālēm tas bija nodomājis kaimiņa saimnieku dziedināt. Viņš klusītiņām izracis uz tās tekas, kur kaimiņa saimniekam jānāk, dziļu bedri. Bedrē ielicis lielu mucu, mucu piepildījis ar ūdeni un piemaisījis klāt melnuma zāles, tad pārsedzis mucu ar segu un nolīdzinājis teku, ka ne manīt, ne redzēt, kas apakšā. Un nu bijuši joki. Kaimiņa saimnieks, novakarēs pie puiša līgavas līzdams, iekritis pār galvu melnajā šķidrumā. Nabadziņš pieķēries pie mucas malas un bļāvis, lai glābjot. Saskrējuši ļaudis un izglābuši. Bet kur nu tādu likt? Melns kā velns. Gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa āda nolūp, bet nekā. Tās bijušas tādas zāles, ko nemūžam nomazgāt. Bijis jāpaliek melnam līdz kapa malai.

   Puisim turpretim nu bijis reiz miers. Tas apņēmis savu līgavu un dzīvojis smiedamies.