Vienam puisim bijusi saderēta līgava tai pašā mājā, kur viņš dzīvojis. Rudenī jaunais pāris bija nodomājis kāzas svinēt. Bet kāds nelāgs cilvēks bija nodomājis kāzas izjaukt. Tas bijis turpat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda. Kas otram bijis, to vajadzējis viņam dabūt, lai kas. Šis saimnieks slepeni aizgājis pie puiša līgavas un sastāstījis pilnu galvu: «Ko tu iesi pie nabaga plukatas? Nāc labāk pie manis, man mājas, man lopi, man maize, man ērta dzīve.»

   Iesākumā puiša līgava atmetusi ar roku, bet, kad saimnieks slepeni atlīdis vēl otru, trešu reizi, tad meita palikusi tāda šaubīga: pati īsti nezinājusi, kam ticēt — vai puisim, vai saimniekam.

   Reiz puisis aizbraucis uz mežu pēc žagariem. Tikko iesācis strādāt, tas pacēlis acis un ieraudzījis, ka saimnieks atkal iet pie viņa līgavas. Nekā darīt — atstājis žagarus un skrējis uz māju. Bet saimnieks, puisi pamanīdams, knaši ielēcis abrā un pārsedzies ar maizes drānu. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: «Kur diedelnieks palika?»

   Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē abrā. To manīdams, puisis lūdzis saimniekam, lai pārdodot abru viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis desmit dukātus, bet puisis nemaz nejokojies. Viņš teicis: «Labi, kad pārnākšu no pilsētas, tad tūlīt aizmaksāšu!»

   To sacījis, puisis paķēris garu valgu, notinis abru kā vīstokli no viena gala līdz otram, lai kaimiņa saimnieks neizmuktu, un tad licis abru pār plecu un aizgājis uz pilsētu. Pilsētnieki saskrējuši bariem un ziņkārīgi jautājuši: «Puisīt brālīt, ko tu nes, kas tas ir?»

   «Ko nesu? Jaunu velnu nesu!»

   «Parādi mums arī jauno velnu!»

   «Samaksājiet man divdesmit dukātu, tad parādīšu!»