Sievas māte, jau zinādama meitas vīra īsās un stingrās pavēles, iet arī līdzi, kur meitas vīrs to ved. Tā nu abi ieiet dārzā, kur meitas vīrs bija pašu laiku aris. Viņš nomauc savai kūtrai ķēvei sakas, uzmauc tās sievas mātei un dzen to pa vagu. Sievas māte nu žēlojas: "Vai, meitas vīrs, kam tu tā dari?"

   Vīrs atbild: "Gan jau zināsi, par ko!"

   Viņš vēl parāda pātagu un patiešām noar kādas vagas. Tikai tad viņš palaiž sievas māti, lai nu ejot uz māju.

   Mājā prasa sievas tēvs: "Kā nu meitiņai labi klājas?"

   Sievas māte nu raud un žēlojas, ka meitiņai klājoties ļoti slikti. Meitas vīrs esot briesmīgi sirdīgs cilvēks. Lielās dusmās jau esot nositis kaķi, teļu, suni un gaili. Nezinot, kā gan meitiņa ar tādu cilvēku varēšot nodzīvot. Sievas tēvs nu arī pats grib redzēt, vai meitas vīrs patiešām ir tik briesmīgs cilvēks, un pēc dienām noiet znotu apciemot. Kad sievas tēvs ieiet pie savas meitas, tad meitas vīrs atkal klausās sānu istabā, ko tur tēvs ar meitu runās. Sieva atkal stāsta, ka viņas vīrs esot ļoti ātrs un sirdīgs, viņai bailes vien esot, ka šās nenositot. Tēvs atbild: "Nevajaga arī vienmēr gulēt, bet strādāt un paklausīt vīram, ko tas saka. Te jau vairs nevari tā dzīvot, kā pie mums mājā. Ko tu padarīsi, tas jau jums pašiem nāks par labu!"

   Meitas vīrs, noklausījies tēva prātīgo padomu, arī pats ieiet pie abiem iekšā. Viņš nu liek sievai, lai   pataisa tēvam labu ēdienu un aizsūta vēl puisi uz krogu pēc šņabja. Labi paēdis, padzēris un ar znotu mīļi izrunājies, sievas tēvs iet atkal uz māju. Kad nu sieva redz, ka vīrs nāk ģenģerēdams uz māju, viņa iet tam pretī un saka: "Jā, jā, es jau domāju, ka tā būs. Ar mani viņš dārzu apara un ar tevi būs noecējis. Tev vecam vīram vairs nav spēka mājā pārnākt."

   Vecais atbild: "Es nezinu ne par aršanu, ne par ecēšanu. Tik to es zinu, ka meitas vīrs ir labs cilvēks, kas mani labi pamieloja un vēl sadzirdīja."

   Tā nu arī meita bija no agrākā slinkuma izārstēta un dzīvoja laimīgi ar savu vīru.