Reiz viens kalps ganījis pie ezera zirgus un vijis zirgam pavadu. Te izlīdis velns no ezera, vaicādams, ko ar tiem striķiem darīšot. Kalps atbildējis - raušot kalnu ezerā. Nu velns ļoti lūdzies, lai tā tak nedarot, jo tad šim vairs nebūšot kur dzīvot, viņš apdāvināšot ar daudz naudas, bet tā lai nedarot.

   Labi, kalps paņēmis naudu un solījies nedarīt. Bet nu velns vedinājis kalpu sviesties - gribot redzēt, kurš augstāki uzsviedīšot. Labi. Velns nu iznesis no ezera dibina lielu, lielu āmuri un uzsviedis tik augsti, ka gandrīz ne saredzēt.

   Nu bijis jāsviež kalpam. Bet tas, labi redzēdams, ka āmura nespēs cilāt, darījis gudri - satvēris pie kāta, skatījies uz augšu un saucis:

   «Atveriet debess lodziņu, ka varu āmuri debesīs iesviest!»
Velns, to dzirdēdams, pieklupis klāt: lai labāk nemaz nesviežot - tā esot viņa tēvutēva manta! Kalps pasmējies vien un tūliņ palaidis kātu vaļā. Bet nu velns atkal vedinājis lauzties. Kalps mierā, bet tikai to ieminējies - ko viņš būšot cīkstēties, tikpat viņu nenosviedīšot, lai labāk tad ejot ar šā vecāko brāli, kas zin, to varbūt pārspēšot. «Jā, jā!» velns tūliņ mierā.

   Bet kalps parādījis velnam lāci, kas pašu brīdi purvā kādā cerā gulējis. Velns iesācis gan ar lāci, bet lācis tik, tik velnam nav saberzis visus kaulus. Tomēr velns vēl nebijis mierā, mudinājis kalpu skrieties. Kalps atteicis:

   «Ko es ar tevi skriešos? Tu tikpat mani nenoskriesi - skrienies tad labāk ar manu jaunāko brāli!»

   «Jā, jā!» velns tūliņ mierā.

   Nu kalps parādījis velnam zaķi, kas turpat uz ciņa gulējis. Velns skrējis gan ar zaķi, bet nedabūjis ne apskatīties - zaķis jau gabalā, šis vēl tepat. Tomēr velns vēl nebijis mierā, vedinājis kalpu gar ezera malu pastaigāties. Staigājuši, staigājuši - ieraudzījis divi ecēšas: kas tās esot?