Reiz bijis bagāts vīrs, tam bijusi daiļa meita. Daudz gribējuši daiļo bagātnieka meitu precēt, bet tēvs katru reizi atteicis: "Savu meitu došu tikai tam, kas vismaz tikpat bagāts, kā es!"Nevienam nebija tik daudz mantas un tādēļ meitai nekad no precībām nekas neiznācis.

   Bet reiz gadījies manīgs tēva dēls. Tas iegādājies lepnu karīti, labus zirgus, atjautīgu kučieri un braucis pie bagātnieka meitas precībās. Uz ceļa tēva dēls prasījis savam kučierim: "Vai tu māki labi melot?"

   "Melot nu gan ne, bet to apstiprināt, ko tu sacīsi, to protu labi."

   "Labi, tad laid uz bagātnieka pili!"

   Drīzi bijuši bagātnieka pagalmā. Tēva dēls izkāpis no karītes, skatījies uz pili un brīnējies, brīnējies ilgu laiku: "Pie mums ir drusku citādākas ēkas. Man pašam ir tāda pils, ka var augšstāvā dzirdēt eņģeļus dziedam."

   Bagātnieks iznācis pretim un uzprasījis: "Ko, vai patiesi? Vai nenāksi iekšā? Uz kurieni brauc?"

   "Man vēl tāls ceļš priekšā, labāk nemaz neiešu iekšā, lai velti nenokavētos."

   "Ne, ne, tev jānāk iekšā. Mana meita šodien gardu azaidu izvārījusi. Tev jānāk paēst."

   Iegājis arī. Bet, kamēr tēva dēls ēdis, bagātnieks izlīdis pie kučiera taujādams:

   "Klausies, vai patiesi tavam kungam tāda pils, kā viņš tur pirmīt stāstīja? Augšstāvā varot dzirdēt eņģeļus dziedam."

   "To es nezinu par eņģeļiem, jo neesmu nekad bijis augšstāvā, bet tikdaudz esmu redzējis pats savām acīm: viņu dien vista bija uzkāpusi uz pils jumtu un lasīja zvaigznes."