Dēls nu atdod Meža brīnumam bruņas, zobinu un pāriet pie tēva. Ak tu manu dieniņu, tik tēvs dusmīgs. Nemaz neprasīdams, stiba rokā un tik gāž: "Še tev klaidoni! Trīs dienas apkārt klejot, ne tu zini, kur gājis, kur palicis! Še tev!" Par laimi, ka ķēniņš, dārzā pastaigādamies, šo troksni izdzirdēja, citādi būtu vēl lielāks pēriens bijis. Ķēniņš atnāk uz saimnieka mājām un prasa, kas tas par troksni esot?

   "Jā, tēvs mani nepatiesi kūla, lielu cilvēku."

   "Nāc tuvāk, izstāsti, kāpēc viņš tevi kūla."

   Dēls iet, bet iedams klibo.

   "Kāpēc tu klibo?" ķēniņš prasa.

   "Laikam tēvs būs kāju sasitis, ķēniņ" dēls atbild.

   "Rādi šurp kāju!"

   Šis negrib, negrib rādīt, bet, kad pats ķēniņš pavēl, tad jārāda.

   Noaun nu kāju, ierauga kakla drāniņu, vaj akls: ķēniņš dēlam gar kaklu.
"Tad tu esi tas, kas mani izglāba! Nāc šurp, dūšīgo glābēj, no šī brīža tu esi mans znots!"
Tēvs, to visu redzēdams, atplēš muti un nevar ne gudrs tikt. Bet dēls atgriežas un saka: "Tēt, beidzamo reizi tu gan mani, lielu cilvēku, par velti izkūli, bet par to nekas, varbūt, ka mazuma dienās šo pērienu biju tev parādā palicis. Lai nu kā, nāc labāk man līdz uz pili."

   Pilī ķēniņš pasauc savas trīs princeses un tad saka tā: "Klausāties, bērni, šis jauneklis mani izglāba no ienaidniekiem. Es viņu pieņēmu par savu znotu, kurai no jums nu tiktu pie viņa iet?"

   Vecākā princese saka: "Tēt, viņš man pieder, viņš gulēja pie manām durvīm un man iedeva sudraba ābolu."

   Viduvējā princese saka: "Nē, tēt, viņš man pieder, viņš gulēja istabā un iedeva man zelta ābolu."

   Bet jaunākā princese saka: "Nē, tēt, viņš man pieder! Viņš gulēja manā gultā un iedeva man dimanta ābolu."

   "Labi, tad tev, jaunākajai, viņš pieder!"

   Dēls nu apprec jaunāko princesi un paliek vecā ķēniņa vietā par ķēniņu.