Vecos laikos jūrmalā dzīvojis kāds saimnieks, kam svētība negribējuse ne pagalam pielipt. Nabadziņš strādājis slapju muguru caurām naktīm, bet, kā tukšs, tā tukšs. Kaimiņš turpretim vazājies tik gar sētsmalām, tomēr tam bijuši visi apcirkņi labības pilni, visas kabatas naudas pilnas. Nabadzīgajam saimniekam kaimiņa pārpilnība nebūt neskauda, bet bagātajam gan dūrās viņa nabadzība acīs. Nabadziņu zākāt, nievāt, par plukatu saukāt, tas bagātajam bij tikpat kā medus uz mēli. Bet par tādiem vārdiem nabaga saimnieks daudz nebēdāja, viņš mēdza atteikt: "Lai viņš mani neieredz, lai, kad tik viņam nekā ļauna nedaru."

   Reiz nabaga saimnieks bij tādās sprukās, ka nezināja, ko pats mutē bāzt, ko bērniem dot. Viņš nopūšas, sacīdams: "Kaimiņam maizes būtu, tas neaizdod, lai nu Dieviņš pats gādā!"

   To sakot, durvis tūlīt atveras un vecs vīriņš, istabā ienācis, noliek uz galda deviņus dukātus, sacīdams: "Tie tavi sviedri, ņem viņus un apgādā maizi."
Saimnieks paņem dukātus un domā vīriņam pateikties, bet tas acumirklī kur palicis, kur ne. Nabaga saimnieks tūlīt nopērk par vienu dukātu maizi un tos citus ieliek cepurē. Bet tavi brīnumi - pa nakti cepure nozuduse ar visiem dukātiem. Sieva no rīta itin pikta, kā varot tā dukātus svaidīt, laikam bagātais kaimiņš būšot vēl no skaudības nozadzis, bet vīrs atbild: "Sieviņ, vaj tā klājās runāt? Kāpēc savā nelaimē gribi citus ar dubļiem apmētāt? Ja tev kas zudis, tad meklē klusu, bet neaizkar citiem godu."
   Sieva palika klusu un palīdzēja lēnā prātā dukātus meklēt. Izmeklējās abi, tomēr kā neatrada, tā neatrada. Beidzot vīrs saka: "Lai nu Dievs zin, nav vērts ilgāki meklēt!"
To sakot, vecais vīriņš atkal atver durvis un pasniedz tādu svina gabalu. Saimnieks saņem, pateikdamies, svina gabalu un nodomā pie sevis: "Laikam vecais vīriņš domājis, lai šo svina gabalu pārdodu, bet cik taču par viņu dabūšu, paglabāšu labāk tāpat."

   Tā tas nu paliek. Saimnieks aiziet pie darba un strādā cauru dienu. Otrā rītā tam iegadās tāpat pa mājām apkopties. Rīts bij jauks un rāms. Saimnieks, tāpat pie klēts pakša atspiedies, noskatījās uz rāmo jūru, kur zvejnieki patlaban savus tīklus izmeta. Tā skatoties, tas pamana, ka viens zvejnieks tīklus atstādams, seko mudīgi vien pie viņa šurp.