Vienam vecam vīram nebija nekā, ko ēst. Viņš aiziet uz mežu, nosēžas uz celmu un raud vienā raudāšanā. Te pienāk pie noskumušā vecs, vecs vīriņš un prasa: «Ko tu raudi?»

   «Jā, kā neraudāšu? Man nav nekā, ko ēst.»

   «Labi! Es tev iedošu tādas dzirnutiņas, kuras pagriežot būs tev ko ēst un dzert, cik patīkas.»

   Nu vīriņam bija laimīgas dienas: pagrieza tik dzirnutiņas — un tūdaļ ēdienu, dzērienu papilnam. Tomēr kungs, to muižā zināt dabūjis, atņem šim dzirnutiņas. Vīriņš aiziet mežā un atkal raud uz tā paša celma. Te vecītis klāt un uzprasa: «Nu, ko tad vēl raudi? Es jau dzirnutiņas iedevu!»

   «Jā, iedevi gan, bija arī ko ēst un dzert papilnam, bet kungs paņēma.»

   «Tāds neģēlis!» vecītis piktojās. «Vai tad šim tas varētu skaust? Bet nekas, še tev tagad iemaukti, un gaidi, kamēr trīs bari zirgu garām nāks. No visiem bariem tu izlasies to zirgu, kam šitie iemaukti der.» Nāk visādi zirgi: šeķi, balti, bēri, brieži, melni, dzelteni, bet iemaukti nevienam neder.

   «Lai, lai,» vīriņš nobubina, «krāpt jau mani vecītis nekrāps.»

   Līdzko šos vārdus izteic, te sirms zirdziņš no biezuma izrikšo, soļus skaitīdams. Šim iemaukti der kā šūti. Vīriņš grib mugurā kāpt, bet kur tevi tāds panesīs, kam jau paša kauli par smagiem? Mājā vīriņš saka uz zirģeli: «Ne tev ko ēst, ne man ko ēst, sajozīsim abi vēderus.»

   No rīta iet sirmo raudzīt: sirmais pārvērties par gailīti. Vīriņš noķer gailīti un atkal saka: «Ne tev ko ēst, ne man ko ēst! Vēl viņnedēļ man gan bija ko ēst, bet kungs tur muižā man atņēma dzirnutiņas, kuras vecītis mežā iedeva, un no tā laika kungam milti, man smiltis.»