Reiz kādam saimniekam bijušas divas meitas. Vienai meitai tēvs apsolījis zelta lokus, otrai zelta vijoles.

   Kādu rītu tēvs pacēlies labi agri un gājis zelta lokus un zelta vijoles meklēt. No ozola iznācis pelēks vilks un prasījis: "Ko tu laba meklē?"

   "Meklēju zelta lokus un zelta vijoles!"

   "Tās lietas man ir, bet ja gribi viņas dabūt, tad apsoli man to atdot, ko mājās iedams vispirms ieraudzīsi."

   Labi. Saimnieks nu paņem zelta lokus, zelta vijoles un aiziet. Pret mājam nākot, tas domā: "Kaut jel kādu suni, kaķi, vispirms ieraudzītu." Bet saimniekam nodoms neizdevās: līdz ko ver vārtus vaļā, jaunākā meita pretim: "Tēt, vai dabūji gan zelta lietas?"
Šis gan māj rokam, lai nenāktu, bet tikpat: kas redzēts, tas redzēts.

   Otrā rītā pelēkais vilks nosūta citu vilku jaunākai meitai pakaļ. Bet tēvs, māte sagudro, labāk savas meitas vietā iedot rokas meitu. Vilks paņem rokas meitu un saka: "Sēd uz mana pelēkā cundur-pundur kažoka!"

   Vilks aiznes rokas meitu uz mežu ozolā.

   No rīta pelēkais vilks ienes traukā ūdeni, noliek meitai priekšā, lai nomazgātu muti un tad mīļi prasa: "Nu, ko tu mājās būtu darījuse? Kas tev te nekaiš!"

   "Kas nu kaiš! mājās tagad vārītu saimniekam brokastu."

   "Tad tu neesi viņa jaunākā meita?"

   "Ne, jaunāko meitu saimnieks negribēja vilka rīklē grūst - iegrūda mani."

   "Kad tu tā runā, tad ej atpakaļ!"