Nu jau iet visi pieci kopā. Tā ejot viņi sastop sesto ceļotāju, kas uzlicis cepuri uz vienas auss. Puisis prasa: "Kāpēc tu neliec cepuri taisni galvā?"

   "Kad es uzlikšu cepuri taisni galvā, tad būs tūliņ tāds aukstums, ka zeme sasals.”

   "Nu tad nāc tu arī mums līdzi!"

   Tā nu visi seši nonāk pie vienas ķēniņa pils. Tam ķēniņam bijusi ļoti skaista meita un turklāt arī liela skrējēja. Skaistai princesei bijis daudz precinieku, un viņa nezinājusi, kuru ņemt, kuru neņemt. Pēdīgi apsolījusies būt tam par sievu, kas viņu noskriešot. Bet neviens precinieks netiek ātrai skrējējai ne līdzi. Jaunais puisis, palaizdamies uz savu ceļa biedru palīdzību, arī grib skrieties. Vecais ķēniņš ir ar mieru un Skrējējs uzņemas skriet jaunā puiša vietā.

   Nākošā dienā ķēniņš iedod vienu krūzi savai meitai, otru krūzi skrējējam, un tad liek skriet abiem uz avotu, kas atrodas septiņas verstes no ķēniņa pils. Kurš nu pirmais atnesīs savā krūzē tā avota ūdeni, tas būs uzvārējis.

   Skrējējs noraisa akmeņus no kājām, aizskrien kā zibins uz avotu, iesmeļ ūdeni un skrien atkal atpakaļ. Pusceļā ir liels kupls ozols un pie tā nu skrējējs atsēstas drusku atvēsināties no karstās saules, bet sēdēdams drīz aizmieg. Ķēniņa meita, nu tikai vēl turpu skriedama, ierauga skrējēju aizmigušu, izlej tā krūzi tukšu un aizskrien uz avotu. Atpakaļ skriedama, viņa jau noskrien skrējējam garām un priecājas, ka būs uzvarējusi.

   Jaunais puisis ar saviem ceļa biedriem brīnās, kur skrējējs tik ilgi kavējas. Šāvējs apskatās un redz, ka Skrējējs apakš ozola aizmidzis. Viņš nošaun ozolam vienu zaru, kas uzkrīt gulētājam virsū un pamodina to. Redzēdams, ka krūze izlieta, viņš skrien atkaļ uz avotu, steigšus iesmeļ ūdeni un atskrien atpakaļ uz pili agrāki nekā ķēniņa meita.