Pēc paša ķēniņa solījuma jaunajam puisim nu jādabū ķēniņa meita par sievu. Bet princesei nepatīk tāds vienkāršs zemnieku puisis un viņa negrib iet. Tas ir arī pašam ķēniņam pa prātam un viņš grib dabūt puisi pie malas. Liek sakurināt ļoti karstu pirti un aicina puisi tur pērties. Puisis mana gan ļaunu nodomu, bet negrib ķēniņam pretoties un aiziet uz pirti kopā ar savu aukstuma vīru. Pirti nu sakurina karstu kā cepli un ķēniņš jau domā, ka abi pērāji būs pagalam. Bet aukstuma vīrs uzliek cepuri taisni galvā un pirtī vairs nejūt nekāda karstuma. No rīta puisis vēl sūdzas ķēniņam, ka siltuma bijis par maz.

   Tagad ķēniņš grib apmierināt puisi ar labu un piedāvā tam naudu. Viņš grib būt vēl devīgs un apsola tam tik daudz zelta un sidraba naudas, cik viens vīrs var panest. Puisis atbild: "Es jau ar negribu ķēniņam pretī runāt. Ko ķēniņš sola, būs labi!"

   Tad jaunais puisis sapirka pilsētā visus audeklus un sašuva no tiem vienu pašu lielu un stipru maisu. Kad nu sāk tur bērt ķēniņa zelta un sidraba lietas, tad tur saiet visa ķēniņa bagātība iekšā un maiss vēl nav gluži pilns. Puisis arī vairāk neprasa un Koku rāvējs ņem maisu uz pleciem un iet mierīgi projām.

   Ķēniņam paliek žēl savas bagātības un tas nu sasauc visu savu karaspēku, lai tas dzenas stipriniekiem pakaļ un noņem viņiem lielo naudas maisu.

   Kad karaspēks pienāk pie stipriniekiem, tad Pūtējs pataisa abas nāsis vaļā un sāk pūst. Viss karaspēks nu izšķīst kā putekļi. Ķēniņš ar savu meitu nu nožēlo, ka pārsteigušies, vajadzējis turēt vārdu un izlīgt ar labu. Ķēniņš aizbrauc pats uz stipriniekiem un lūdz jaunajam puisim piedošanas. Puisim ir laba sirds un tas atdod atkal ķēniņam viņa zeltu un sidrabu.

   Jaunais puisis tagad apprecēja ķēniņa meitu, bet viņa ceļa biedri dabūja ēst un dzert, cik katram patika.