Kāds ķēniņš spiedis savu meitu, lai precoties. Bet meita nevarējuse patīkamu līgavaini atrast. Beidzot tēvs noteicis īsi: "Rītu, meitiņ, eij pa ceļu un kuru pirmo satieci to ņem par vīru!"

   Meita tā darījuse. Bet par nelaimi, satikuse trīs tēva dēlus. Kuru nu ņemt? Bet ķēniņa meita ātri apdomājusēs, viņa teikuse: "Jūs esiet visi trīs braši zēni! Viens man no jums jāprec, bet tā ka nezinu, kuru lai īsti ņemu, tad darīšu tā: eita visi trīs pasaulē un kurš man pēc gada laika varēs to labāko lietu pārnest, to precēšu."

   Tēva dēli aizgājuši. Pie krusta ceļa tie izšķīrušies, norunādami pēc gada laika tai pašā vietā satikties.

   Pēc laba laika pirmais tēva dēls nonācis svešā pilsētā un ilgi ilgi meklējis, lai atrastu to labāko lietu. Beidzot tas iegājis vecu grabažu bodī. Tur ieraudzījis starp vecām grabažām skaistu ābolu.

   "Kāpēc mētā tik skaistu ābolu pa grabažām?" tēva dēls jautājis.

   "Lai, lai," bodnieks atbildējis, "dārgas lietas nevar uz loga turēt: var nozagt."

   "Vaj tad ābols tik dārgs ir?" tēva dēls prasījis.

   "Ir gan - maksā 100 dukātu."

   "Kādēļ tad tik dārgi!"

   "Tamdēļ vien, ka ar viņu var, tiklīdz to pār lūpām pārvelk, katru mirēju veselu padarīt."
"Pārdodi man dārgo ābolu."

   "Labi!" bodnieks atbildējis, "samaksā 100 dukātu - še!

   Tēva dēls izvilcis 100 dukātu, paņēmis ābolu un aizgājis.