Nogulēja vienu dienu, otru, bet vējš kā necēlās, tā necēlās. Visi par to bija ļoti sapīkuši, betpavisam vairāk bija pats ķēniņa dēls. Viņam vēl tai pašā dienā vajadzēja notikt aiz jūras pie savas brūtes, otras zemes princeses, ja viņš šodien tur nenobrauc, tad viņa ietu pie cita. Ķēniņa dēls solīja nezin ko tam maksāt, kas viņu pārvestu pāri, pat visu savu tēva valsti, ja tikai tiktu laikā pie savas brūtes. Mūsu kapteinis pieteicās viņu aizvest. Princis prieka pilns iekāpa viņa kuģī.

   Kapteinis nu pataisīja pirmo mezglu vaļā - sacēlās tāds ceļa vējš, ka kuģis zibeņa ātrumā aizšāvās par jūru projām. Jau otrā rītā princis ieraudzīja no tālienes savas brūtes tēva pili. Princis tikko vēl laikā nonāca pilī - viņa brūti patlaban kā gribēja salaulāt ar citu. Tagad nu viss vēl izgāja labi un princis pēc kāzām tur palika par ķēniņu. Kapteinis brauca atpakaļ uz savu nopelnīto valsti. Braucot viņš domāja: "Kam man tādas valsts vajaga, lai viņu ņem kāds cits, kas grib - kas man te nekait manā kuģī, bet apskatīties gan jau apskatīšos, kā viņi tur dzīvo."

   Viņš nobrauca pie vecā ķēniņa un arī tam izstāstīja savu nodomu, ka negribot viņa valsti par prinča aizvešanu - tik jauka dzīve nevienam ķēniņam nevarot būt, kā viņam kuģī. Vecais ķēniņš viņu uzaicināja, lai taču viņš kādu laiciņu paciemojoties pie šā. Kapteinis palika no iesākuma tik uz kādām dienām, bet vēlāki vairs nemaz negribēja braukt projām - vecajam ķēniņam bija skaista princese un tā viņam ļoti patika.