Kādā dienā atbrauca princesei precinieki - viens valdinieks turpat no jūras salas precēja pēc viņas. Bet princese bija ieskatījusies kapteinī un atteica preciniekiem. Tie nelikās būt par to visai apvainoti un lūdza veco ķēniņu, lai ļaujot viņiem nakti pārgulēt turpat pilī. Vecais ķēniņš to labprāt atļāva un vēl labi preciniekus pacienāja.

   Bet otrā rītā tos vairs pilī neatrada. Viņi bija aizbēguši un nozaguši arī princesi. Vecais ķēniņš no bēdām nezināja, ko darīt. Viņš skaidri zināja, ka no salas valdītāja nagiem nekad vairs savu meitu neatdabūs, jo viņu nevarēja nekādi apkarot.

   Salai visapkārt bija lieli klinšu kalni un ūdenī daudz slepenas klintis, tā ka pie salas nemaz nevarēja piebraukt. Bet kapteinis nezaudēja dūšu. Viņš paņēma savus ļaudis līdzi un brauca uz salas pusi. Tikko viņš salai tuvojās, salenieku kuģi nāca viņam visi pretī. Kapteinis turpat jūrā izmeta savam kuģim enkurus un tad līdz kā ienaidnieku kuģi piebraukuši līdz aizām un slepenajiem klints ragiem, kapteinis atraisīja abus mezglus.

   Acumirklī sacēlās briesmīga vētra: viļņi trakoja, bangas šķēlās, ienaidnieku kuģu masti krakšķēja, ļaudis vaimanāja. Arī kapteiņa paša kuģi jūra pie enkura svaidīja ka rieksta čaumalu šurpu, turpu.

   Pēc brīža kapteinis atraisīja trešo mezglu un nu viss apklusa, viļņi nostājās - bija redzamas tikai vēl salauztās kuģu sienas, sadauzīti cilvēku līķi, visādas kuģa lietas. Dzīvi tikai bija palikuši salas valdnieks un nozagtā ķēniņa princese. Kapteinis tūliņ devās ar saviem ļaudim malā, atņēma salas valdniekam princesi, sasēja viņu pašu un tad brauca ar princesi atpakaļ uz mājām.

   Drīzi vien izrīkoja varenas kāzas - kapteinis un princese precējās. Pēc kāzām kapteinis palicis par ķēniņu, bet reizēm vēl arī pabraukājis pa jūru. Savu vēja auklu ar trim mezgliem tas tad ikreizes ņēmis līdzi.

E. Birznieks no Fr. Baumaņa Dzirciemā. Jkr. III, 55 (20). L. P. VII, II, 28, 2, 2.