Labi, šis apvilka riņķi, nolikās gulēt un lūdza Dievu. Te ap pusnakti pienāca pilna istaba velnu. Tad viņš ātri, ātri noņēma brūtgānam rokas sprādzes un iebēga atpakaļ apvilktajā riņķī. Velni gan tūlin dzinās pakaļ, bet neviens nevarēja tālāk tikt, kā līdz riņķam. Gaismai austot, visi velni aizbēga. Rītā uzcēlies, dēls gāja savu zirgu aplūkot un atrada jau paēdinātu. Ienācis no zirga pilī, atrada jau brokastis uz galda un sāka ēst. Tā nu tā diena pagāja, pienāca otrs vakars un nu bija jāēd vakariņas. Paēdis vakariņas, paskatījās spieģelī redz atkal to pašu meitieti, bet nu jau meitiešam bij galva balta, un tā saka tā: "Apvelc šonakt lielāku riņķi ap gultu un lūdz Dievu, jo šonakt būs velniem kristības, un tev jāpamanās tam bērnam noņemt cepurīti.

   Un patiesi, ap pusnakti velni sanāca uz kristībām. Dēls noņēma bērnam cepurīti un pats iebēga apvilktajā riņķī. Velni gan dzinās pakaļ, bet neviens nevarēja pietikt. Gaismai austot, velni atkal pazuda.

   Trešā vakarā dēls paskatījās spieģelī un redz: meitietis jau gandrīz viscaur balts, tikai kājas vēl melnas. Nu viņa saka: "Tagad apvelc lielu, lielu riņķi ap gultu un lūdz sirsnīgi Dievu, jo velnam šonakt būs bēres, un tev jānoņem viņiem miroņa šķirsta vāks. Tas tev gan būs ļoti grūti izdarīt, bet ja tomēr izdarīsi, tad tev un man būs labi."

   Dēls nu apvilka lielu, lielu riņķi un sāka Dievu lūgt. Ap pusnakti sanāca velni un šis noņēma viņiem šķirsta vāku. Gan velni dzinās pakaļ, bet neviens nevarēja nekā padarīt. Rītā - tikko labi piecēlās - pienāca tas pats meitietis gluži balts un sacīja tā: "Tu mani esi izglābis, jo man apburtai bija jākalpo velnam, bet tās roku sprādzes vienmēr turi pie sevis, jo, kad tev nebūs roku sprādžu līdzi, tad ūdens meita ieraus tevi jūrā."