Un tad nu dēls apprecēja izglābto meitieti un sadzīvoja diezgan laimīgi. Bet vienreiz dēls aizgāja medīt un roku sprādzes bija aizmirsis mājā. Medīja, medīja, piepēži koka galā ieraudzīja lielu, sarkanu putnu. Šāva pirmo reizi putnam, putns tikai nopurinājās, šāva otrreiz, putns atkal nopurinājās, trešo reizi kā šāva, tā putns pārvērtās par ūdens meitu un ierāva dēlu jūrā.

   Jaunā sieva mājā, nevarēdama vīru sagaidīt, tūlin noprata, kur šis palicis un tādēļ aizsteidzās uz jūras malu un iesāka skaisti dziedāt. Ūdens meita, to padzirdējusi, iznāca no jūras vaicādama: "Ko tu gribi, kad tu dziedi?"

   "Gribu vēl, savu vīru redzēt, parādi man to."

   Ūdens meita gan parādīja vīru, bet tūlin ienesa atpakaļ jūrā.

   Otrā dienā šī atkal aizgāja uz jūru un nu vēl skaistāki dziedāja Ūdens meita iznāca no jūras: "Ko tu gribi?"

   Šī atbildēja: "Es tev došu velna bērna cepurīti, ja tu manu vīru parādīsi."

   Labi, ūdens meita parādīja un šai bija jāatdod par to velna bērna cepurīte. Trešā dienā šī atkal aizgāja uz jūru un nu dziedāja tik skaisti, ka visa jūra skanēja. Ūdens meita iznāca no jūras: "Ko tu gribi?"

   Šī atbildēja: "Es tev došu velna šķirsta vāku, ja tu man atļausi vienu reizi ar manu vīru nobučoties."

   Ūdens meita atļāva. Bet šī ielika roku sprādzes mutē un, ar vīru bučodamās, ielaida sprādzes vīram mutē. Nu ūdens meita vairs nevarēja vīru ieraut jūrā, bet tai vietā ierāva vīra sievu, dziedātāju. Vīrs staigāja gar jūras malu un ļoti bēdājās pēc sievas gudrodams, kā varētu izglābt. Pēdīgi viņam iešāvās labs padoms prātā: viņš sasauca visas jūras pelītes un tām prasīja: vai viņa sievu neesot redzējušas? Neviena pelīte nekā neatbildēja, tikai peļu virsniece sacīja, šī zinot gan, viņa esot palikta zem lielas klints un tūlin lūkošot atnest. Un patiesi - pele aizgāja un laimīgi atnesa vīram sievu.

   Nu viņi gāja atpakaļ uz pili un dzīvo vēl šodien, ja tikai viens, vai otrs vakar nav nomiris.