Vienam tēvam bija trīs dēli, kuriem viņš gribēja izdalīt savu mantu, redzēdams, ka šie ļoti strīdējās pēc mājas. Tēvs nu izsūtīja viņus amatā pie kalēja, piesacīdams, kurš nokalšot tādu ķēdi, kas mājai apiet riņķī, ka ne trūkst, ne paliek pāri, tam tad piederēšot viņa māja.

   Dēli atvadījās no tēva un aizgāja. Visu dienu pa mežu gājušiem, tiem pienāk vakars un viņi apgulstas. Rītā pamodušies, grib iet kopā tālāku, bet nevar uzmodināt jaunāko brāli. Vecākais brālis nu saka vidējam : "Ja tas miega pūznis nokaļ ķēdi, tad viņš var māju dabūt. Iesim tik projām, lai viņš guļ!"

   Vecākie brāļi nu aiziet un atstāj jaunāko guļam. Kad jaunākais brālis pamostas, viņš nevar saprast, kur vecākie palikuši. Vakar apgulušies visi kopā un nu viņš atrodas viens pats. Staigājot pa mežu, viņš uziet lielu alu, iet alā iekšā un tur atrod lielu zaļu vardi. Tā viņu uzrunādama saka: "Vai tu gribi pie manis palikt?""Kāpēc ne?""Nu tad tu būsi paēdis, padzēris un apģērbies, bet par to tev būs mani mazgāt trīs reiz dienā: no rīta, pusdienā un vakarā." Jaunākais brālis bija ar to mierā un palika alā pie vardes dzīvot. Pēc gada laika varde viņam saka: "Šodien taviem brāļiem dalīs māju." Jaunākais brālis noskumis atbild: "Nu māna ķēde vēl nav kalta!" Varde pielec tam klāt, izņem no mutes zelta ķēdi un saka: "Ej droši uz māju, tur netrūks, ne arī paliks pāri!" Ķēdi saņēmis, brālis aiziet, bet varde sauc tam vēl no pakaļas: "Ja māju neizdala, tad nāc atkal šurpu pie manis!"

   Pie tēva nonācis, viņš ierauga arī brāļus nākam - vecākais ved savu ķēdi divi zirgiem, vidējais ar trim. Nu sāk mērīt, bet vecākajam liels gals trūkst, vidējam atkal liels gals paliek pāri. Kā jaunākais vilka savu ķēdi apkārt, tā nedz trūka, ne arī pāri palika. To redzēdams, tēvs saka: "Nu, mani dēli, jūs paši redzat, ka jaunākais ir viscītīgāki strādājis, tādēļ viņam paliks māja." Vecākie brāļi ar to nav mierā un saka: "Mums visiem vēl vienu gadu jāmācās!" Tēvs atbild: "Ja jūs visi esat mierā, tad māju dabūs tas, kas nopelnīs visskaistākās drēbes."