Viens zvejnieks reiz gāja uz jūrmalu tīklus mest. Tur nonācis, citus zvejniekus neatrada, tie laikam pie vistkājas turējās (krodziņā). Viņš domāja: "Iet nu, neiet nu? Tikpat jau negājušam kā gājušam! Un kad man rītā pilna spaile, tad tok es vairāk vīrs, nekā šie pie vistkājas."

   Viņš sviež tīklus uz pleciem un domā: "Dibenā zvejot gan viens nevaru, bet laist varu gan."

   Labi, iet laist. Tiktālu uzgājušam, ka kozlis lec lādītē, viņš izmet juču juči jedu, piesienas un liekas gulēt. No rīta pamodušam, visa jūra tik miglaina, ka ne no ūdens, ne no debess ko varēja redzēt. Savus tīkliņus savilcis, tas nu bēdājās: kā malā tikšot?

   Bet pret pusdienu pāriet migla, nu šis redz: aizkūlies uz tik svešu pusi, ka neko atskārst, kur nu ir, kur nav, un zemi arī nevar redzēt, tik(ai) ūdeni un debesi. Divi dienas tā palika uz jūru. Jau zvejnieciņš domāja, ka nu vairs sievu un bērnus neredzēšot. Te, kā par laimi, piebrauc mazā laiviņā kāds kungs un saka: "Es redzu gan, kādās bēdās tu, vīr, esi. Es tevi varu gan malā novest, bet tev manim jāatdod tas, kas tev tagad mājā no jauna. Pēc septiņiem gadiem iešu pakaļ."

   Zvejnieks gan negribēja, gan negribēja, bet kad redzēja, ka jau citādi malā netiks, tad apsolījās ar(ī). Nu tas kungs noveda zvejnieku malā un pats pazuda.

   Citi zvejnieki pašu laiku atkal nāca, laikam no vistkājas, un dziedāja :

"Dziļam jūras zvejniekam

Caur cepuri mati aug'!"

   Šis piegāja klāt, apprasījās, kā pa šā māju ejot. Dziedātāji atbildēja it priecīgi: "Nezin, ko nu šis vēl prasa, it kā pats nezinātu, ko šis mājā padarījis. Pats dauzās pa jūru, sievai mājā jauni dēli! Tūlīt tev jānāk uz vistkāju un jāizdod magaričas uz jauniem dēliem, ko aiz kūts pakaļ Grieta atnesusi."