Tēva dēls izvilcis simt dukātu, paņēmis seglus un aizgājis. Norunātā laikā visi trīs tēva dēli satikušies pie krusta ceļa. Tie divi prasījuši tam vienam:

   «Nu, kādu labāko lietu tu atradi?»

   «Es atradu tādu ābolu, ar kuru var katru mirēju veselu padarīt.»

   «Nu, ko tu atradi?»
«Es atradu tādu spieģeli, kurā var visu redzēt, kas tik pasaulē notiekas.»
«Rādi šurp!» tie divi iesaukusies. «Varēsim paskatīties, ko acumirklī mūsu ķēniņa meita dara.»

   Paskatoties - ak tu manu sūro dieniņu! - ķēniņa meita patlaban taisās izdzist - tik slima.

   «Ai!» pirmais tēva dēls gaudojis. «Būtu es ar savu ābolu pie slimnieces, tad vēl to atveseļotu!»

   «Nekas!» trešais tēva dēls iesaucies.

   «Es atradu tādus seglus, ar kuriem acumirklī nokļūstu, kur gribu. Sēdīsimies visi trīs seglos un posīsim projām!»

   Labi - tā izdarījuši. Ķēniņa meita vēl mazuliet bijusi dzīva. Pirmais tēva dēls pavilcis ar ābolu gar lūpām, slimniece acumirklī bijusi vesela - cēlusies augšā.

   «Tu man esi atradis labāko lietu!» ķēniņa meita sacījusi uz ābola atradēju.

   «Nekā!» spieģeļa atradējs iesaucies. «Labāko lietu es atradu - mans spieģelis bija īstenais glābējs, jo, ja nebūtu ieraudzīta slimniece, tad, zināms, arī nebūtu izglābta.»

   «Nekā!» seglu atradējs iesaucies. «Labāko lietu es atradu - mani segli tik izglāba slimnieci, jo, ko būtu līdzējis slimnieci ieraudzīt, ja nebūtu iespējams acumirklī turp nokļūt?»

   «Nekā!» ābola atradējs iesaucies. «Labāko lietu es tik atradu;ko līdzēja slimnieci ieraudzīt, ko līdzēja steigties, ja nebija ābola, ar ko izglābt.»

   Trīs tēva dēli iesāka strīdēties. Viens gribēja taisnību, otrs gribēja taisnību. Viens gribēja ķēniņa meitu precēt, otrs gribēja.

   Kurš no viņiem apprecēja ķēniņa meitu?