Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienasvidū, trīs meitas gājušas uz jūru mazgāties. Mazgājoties viena teikusi: «Nu, redzēs gan, kura no mums pirmā apprecēsies!» Otra atbildējusi: «Pirmā apprecēsies tā, kura visskaistākā!» Trešā neteikusi nekā. Pēc kāda brīža trešā meita izkāpusi pirmā no ūdens un taisījusies ģērbties. Bet, līdzko ņēmusi balto linu kreklu, tā sarāvusies - uz krekla gulējis zalktis. Meita lūgusi zalkti, lai ejot nost, bet zalktis atbildējis: «Apsolies man par līgavu, tad iešu!» «Kālab ne?» meita smējusies. «Atstāj tik manu kreklu!»

   Bet zalktis vēl negājis - lai dodot viņam savu gredzenu. Meita novilkusi gredzenu un iedevusi to zalktim. Acumirklī zalktis pazudis ar visu gredzenu jūras dziļumos. Mājā ejot, trešā meita raudājusi, bet tās divas mierinājušas: «Ko zalktis zina par līgavu?» Pēc trim nedējām zalktis nācis savai līgavai pakaļ. Viņš iznācis no jūras ar lielu godu, pats sēdējis zelta karītē, zelta kronis galvā. Iejūgs laistījies tīrā dimanta, gara rinda to pavadījusi — koklēdami, spēlēdami. Līgava, to redzēdama, prasījusi saviem vecākiem: «Tēt, māmiņ, ko nu darīšu? Redz, kur zalktis nāk man pakaļ.»

   Vecāki pārbijušies, nezinājuši, ko atteikt, ko iesākt. Bet kāda vecenīte tos pamācījusi: «Ko zalktis zina par līgavu? Iedodiet tam kādu zosi, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.» Vecāki iedevuši meitas vietā zosi. Zalktis priecīgs paņēmis zosi un braucis atpakaļ, bet ceļa malā zīle dziedājusi: «Zalktis, vīriņš, zostiņu ved!» Zalktis pamanījis, ka piekrāpts.

   Pēc trim nedēļām zalktis otrreiz braucis līgavai pakaļ. Šoreiz tas bijis sapīcis un itin dusmīgi uzprasījis, lai atdodot līgavu. Bet tā pati vecenīte pamācījusi: «Ko zalktis zina par līgavu? Iedodiet tam kādu kazu, gan paliks mierā un aizies atpakaļ.»