Bet tiklīdz būri aizkustināja tā būris ieskanējās kungi atmodās un ielika muļķi cietumā. Nu muļķis lūdzās. Bet kungi paģērēja, lai atvedot zirgu ar zelta krēpēm, tad palaidīšot. Labi.
   Muļķis aizgāja pie vilka un prasīja padomu. Vilks lika kāpt atkal mugurā un par pusstundu tie bija klāt, kur zirgs atradās. Vilks atkal pārcēla sētai un piekodināja, lai apaušus neņem.
   Bet muļķis, zirgu ņemdams, tomēr paņēma apaušus. Apauši ieskanējās, kungi atmodās un ielika muļķi cietumā. Nu muļķis lūdzās. Kungi pavēlēja atvest ķēniņa meitu, tad zirgu atdošot. Labi.

   Muļķis aizgāja pie vilka un prasīja padomu. Tagad vilks gan bija noskaities, bet tomēr aiznesa par pusotras stundas pie ķēniņa meitas un sacīja: "Ielien rožu krūmā! Tad nāks viena meita, tā ir auklētāja; tad nāks otra, tā būs ķēniņa meita, to ķer cieti un lec pār mūri pie manis!"
   Muļķis tā darīja un viss izdevās labi. Nu jāja atpakaļ. Bet kad nonāca pie tās pils, kur zirgs, vilks lika ķēniņa meitai apēsties zem viena ozola un pats palika vietā par ķēniņa meitu, sacīdams: "Ved nu mani tur pilī, un kad esi zirgu paņēmis un jau gabalā ar ķēniņa meitu aizjājis, tad ieminies: kur mans vilciņš!"
   Labi, muļķis ieveda pilī neīsto ķēniņa meitu dabūja zirgu, aizjāja un pusceļā ieminējās: "Kur mans vilciņš?"
   Tūdaļ vilks pārmeta trīs reiz pupkuli, palika atkal par vilku un drīzi jo drīzi panāca jājējus.

   Pie otras pils vilks atkal palika par zirgu. Muļķis ieveda neīsto zirgu pilī un dabūja zelta putnu. Bet pusceļā ieminējās: "Kur mans vilciņš?"

   Tūdaļ vilks pārmeta trīs reiz pupkuli un panāca jājējus. Tagad vilks šķīrās, bet šķiŗoties paprasīja muļķim šņudauku. Muļķis nu jāja ar ķēniņa meitu, kamēr tika pie staba. Tur viņš iegāja vecainē, zirgu sapina, putnu uzlika uz egles un tad apgulās ar ķēniņa meitu.