Viens ķēniņš sūta ik dienas, ik naktis savu sulaini, lai noklausītos, ko ļaudis par viņu runā. Reiz šim sulainim izdodas divu zīlnieku sarunu noklausīties, tas viens saka:

   «Ja ķēniņš man dotu pieci simti asu malkas vējā sadedzināt, tad es izlietu tādu zivi kā tīrais sudrabs.»

   Tas otrs saka:

   «Ja ķēniņš man dotu tūkstoš asu malkas vējā sadedzināt, tad es izlietu viņam zelta spārnus.»

   Sulainim zelta spārni ietikās. Viņš aiziet pie spārnu lējēja un saka, lai nākot līdz. Aiziet pie ķēniņa - ķēniņš dod tūkstoš asu malkas. Nu kurina, nu dedzina, kamēr liela pelnu čupa. Uguns nodziest, pelni atdziest, sāk rušināt, jā - spārni, ka laistās vien.

   Reiz ķēniņš brauc izsērsties un vedina ir savu dēlu līdz, bet dēls nevar iztūļāties - paliek mājā. Nu, ko no gara laika darīs? Sāks ar zelta spārniem darboties - groza, skatās un skrūvē tikmēr, kamēr zelta spārni šim klāt. Bet, līdzko arī klāt, te ķēniņa dēls iet pa gaisu gaisiem. Tā tas salaižas trīs dienas, trīs naktis. Trešo dienu kāda savāda balss augstu, augstu gaisā sauc:

   «Griezies trīs reizes uz labo pusi, tad notiksi zemē!»

   Viņš tā dara, un, re, spārni to nones zemē pie sveša ķēniņa pils durvīm. Ieiet iekšā. Ko nu teikt? Beidzot tas apķeras un saka:

   «Nācu pie paša ķēniņa darbu meklēt.»
   «Tas labi, man vajaga avju gana.»