Mēslenīcā apakš cāļu laktas bijuši sakrājušies daudz netīrumu, kuri sākuši iesilt un kūpēt. Vista naktī pamanījusi tādus garaiņus, un tūdaļ tai iesities prātā: "Kad tikai zeme nedeg? Kas, jods, cits tā kūpētu?" Bailēs sākusi kladzināt. Gailis atmodies: "Kas nu, kas nu? Ne nakts vidū vairs nevarēs muti valdīt."

   "Āre, kā runā, vai tad tu neredzi, kur zeme deg — nagos tikai nu esam."

   "Pag, pag! liekas tev taisnība: kūp gan. Vadzi, sieva, tu būsi pati vainīga?"

   "Tīri bez prāta! Nu šis izmeklēs vairs vainas, bēgsim labāk, ka nesadegam!"

   Un bēguši arī, nabadziņi, ar visiem bērniem, ar visiem. Bet birzes malā satikuši zaķi.

   "Kur tad nu tik agri?" zaķis ieprasījies.

   "Zeme deg, zeme deg! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Ko, vai patiesi?"

   "Jā, jā, patiesi, patiesi! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Vai, brāl, ja tas tā, tad laidīsim ļekas vaļām, es bēgšu līdz."

   Bēguši, bēguši, satikuši lapsu.

   "Kur tad nu pašā agrumā?"

   "Vai, kūmiņ, zeme deg, zeme deg! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Ko, vai patiesi?" lapsa sabijusies.

   "Jā, jā, patiesi, patiesi! Mana sieva pie tā vainīga."

   "Ko tad, brāļi, vēl gaidīt? Laidīsim ļekas vaļām, es bēgšu līdz."

   Bēguši, bēguši, satikuši lāci.

   "Kur tad nu visi tik naski?"

   "Jābēg, jābēg, zeme deg: puse jau nodegusi, un vista pie tā vainīga."