Un tad mēs devāmies ceļā.
Un koki pašķīrās klusi.
Un nonācām mēs mežā.
Un sameklējām tam otru pusi.

Tad mēs rakstījām sūnās.
Tad mēs lasījām sūnās.
Tad vēlāmies mēs sūnās lēni.
Tad sūnās palika mūsu ēnas.

Vai zini, kas ir mežam mamma?
Vai zini, kur ir meža tētis?
Vai zini, kas mežam ir mājas?
Vai vari saskatīt, kur aug mežam kājas?

Te saknes aug dziļas kā domas.
Te iesmaržo piepes un sēnes.
Te dzenis kaļ tārpiņus rosīgs.
Te lazdām rieksti aug somās.

Ar vabolēm mēs visu sarunājām.
Ar dunduriem gan nemaz nerunājām.
Ar čiekuriem mazliet pamētājām.
Ar putniņiem sačivinājām!

Rau, mežsargonkulis sveicina mūs!
Rau, taciņa tieva mums saka „Ak, jūs!”
Rau, skābardis varenais nokrakšķ kā stute.
Rau, melleņu krāsā tev rokas un zods, un mute!