"Esmu jau arī esmu smalks kavalieris!" apkaklis sacīja. "Man ir zābaku kalpiņš un ķemme." Tā nu gan nebija taisnība, jo tie jau piederēja viņa kungam, bet apkaklis tikai lielījās.

   "Nenāciet man tuvu!" prievīte teica. "Neesmu pie tā pieradusi!"

   "Neaizskarule!" apkaklis iesaucās. Tad viņus izņēma no baļļas, iestērķelējar izžāva saulītē uz krēsla atzveltnes! un tad nolika uz gludināmā dēļa. Nu nāca karstais gludeklis.

   "Kundze!" apkaklis uzrunāja gludekļa plātnīti. "Daiļo atraitnīti Man metas karsti! Es kļūstu pavisam citāds, man jālec pavisam ārā no grumbām, jūs izdedzināsiet manī caurumu! 0! Lūdzu jūsu roku!"

   "Lupata!" gludeklis teica, lepni slīdēdams apkaklim pāri, jo viņš iedomājās, ka ir tvaika katls, kas brauc pa sliedēm un velk vagonus. "Lupata!" viņš teica vēlreiz.

   Apkaklis gar malām bija mazliet apspūris, un tad nāca šķēres, lai plūksnas apgrieztu.

   "O!" iesaucās apkaklis. "Jūs laikam esat pirmā balerīna! Cik jauki jūs mākat izstiept kājas, tas ir jaukākais skats, ko es jebkad esmu redzējis! Neviens cilvēks to nevar atdarināt!"

   "To mēs zinām!" šķēres teica.

   "Jūs esat pelnījusi kļūt par grāfieni," apkaklis runāja tālāk. "Viss, kas man pieder, ir tikai smalks švīts, zābaku kalpiņš un ķemme... Būtu man vēl grāfa titulis!"