Reiz mežmalā dzīvoja kāda stipri trūcīga trušu ģimene. Vasaras laikā bija tīri labi, bet kad atnāca ziema un pārklāja ar sniegu visus tīrumus, visas gāršas, laukus un gravas, tad trušiem klājās diezgan grūti. Tā bija liela trušu ģimene: melns tēvs ar baltām priekšķepām, raiba māte un desmit ņipri trusēni. Daži no tiem bija melni kā tēvs, citi raibi kā māte, bet viens viņu vidū bija balts, un tam bija koši sarkanas acis. Tāpēc šo trusīti sauca par Sārtacīti.
Pašlaik Ziemassvētki bija jau pie pašām durvīm. Citās mājās cepa medus piparkūkas un pīrāgus, bet mazā Sārtacīša vecākiem nebija nekā ar ko pacienāt savus desmit bērnus. Uz galda mētājās tikai pāris sabojājušies burkāni un viens sažuvis, negaršīgs kālis. Visi mazie trusēni bija ļoti noskumuši. Deguni tiem raustījās citam par citu bēdīgāk, un mazā Sārt­acīša austiņas nošļukušas uz leju - katra uz savu pusi.
Bēdīgi bija trušu miteklī. Bet kā ārā? Varbūt tur nāca Ziemassvētki?
Sārtacītis uzvilka kažociņu, aiztaisīja visas podziņas, aptina lakatu divas reizes ap kaklu un izlīda no alas.
Aiz ataugas alkšņos kūpēja dūmi. Varēja dzirdēt pat pannu švirkstēšanu un trauku skanēšanu. Tur lapsa gatavoja svētku mielastu savai ģimenei. Netālu zem kreveļainiem bērziem dzīvoja sesks. Arī tas cepa un vārīja kaut ko sevišķu. Sārtacītis sacēla ausis un klausījās, kā tur vārīdamies burbuļoja ūdens un žagari degdami sprēgāja.
Tad pašķīrās lazdu kailie zari, un no turienes iznāca zaķis, nesdams katrā padusē skaistu kāpostgalvu.
Beidzot nabaga Sārtacītis aizmaldījās līdz pakalniņam, kur pelēki strīpotais runcis atvēris tirgotavu. Logā bija salikti balti krējuma podiņi, piena pudeles, cukura graudiņi, smalkmaizītes, vesela rinda Ziemassvētku svecīšu un lielas konfektes raibām papīra bārkstīm abos galos. Konfektes bija pakārtas diegā pašā skatloga vidū. Viņas lēni šūpojās, grozījās, un sāni tām laistījās cits par citu spožāk un priecīgāk.
Sārtacītis sa­spieda savu degunu pavisam plakanu pret loga rūti, skatī­damies uz skaista­jām Ziemassvētku konfektēm.
Tad no tirgotavas iznāca gailis, un viņam bija pilna tūta ar visgardāko graudu maisījumu.
Vepris bija nopircis zirņus un astoņas bietes, un pele - tā sapirkusies auzu pārslas. Viņa no tām izvārīšot auzu tumi, un tad bērni to ēdīšot ar cukuru.
Beidzot arī Sārtacītis nospieda durvju kliņķi un iegāja tirgotavā. Simtiem brīnišķīgu smaržu cēlās no visiem plauktiem un apņēma Sārtacīti tā, ka viņš taisni noreiba. Bet pelēki strīpotais runcis stāvēja aiz letas, un iztapīgi paklanījās Sārtacīša priekšā.
«Ar ko drīkstu pakalpot?» viņš jautāja, iztapīgi murrādams.
«Man ... man... man ...» Sārtacītis murmināja.
«Varbūt jūs, jaunais trusi, vēlaties kādu gludu kāpostgalviņu?» runcis vaicāja ļoti laipnā un vēlīgā balsī.
«Man ir ļoti garšīgas kāpostgalviņas,» viņš teica. «Pirmā labuma. Nupat te bija zaķa kungs un nopirka divas. Jeb varbūt jūs vēlaties sarkanās bietes, graudu maisījumu vai smalko cukuru? » Runcis salika Sārtacītim priekšā visādas brīnišķīgas mantas.
«Es vēlētos vienu Ziemassvētku konfekti, tādu kā tur logā ar spožām bārkstīm abos galos,» Sārtacītis beidzot klusu teica. «Bet man nav naudas,» viņš vēl kaunīgi piebilda.
«Tā?! Tev nav naudas?» runcis iesaucās, un viņa balss pēkšņi kļuva pavisam citāda. «Kāpēc tad tu nāc manā veikalā? Ņurr!» un runcis rādīja ar ķepu uz durvīm.
Nabaga Sārtacītis izbēga no tirgotavas ar kaunīgi saglaustām austiņām. Tikai vēl mazu mirklīti viņš ieskatījās logā, kur karājās spožās Ziemassvētku konfektes, laistīdamās kā pats svētku brīnums. Tad Sārtacītis smagi nopūtās un tipināja uz mājas pusi. Viņš ielīda savā truša alā, un ievilkās vistumšākā kaktiņā. Tā pienāca Ziemassvētku vakars. Bet visai lielajai trušu ģimenei nebija nekā cita, kā tikai pāris sabojājušies burkāni un viens sažuvis kālis. Pavisam bēdīgi Ziemassvētki. Kā kaut ko gaidīdams, Sārtacītis tupēja alas priekšā un skatījās zvaigznēs tik ilgi, līdz viņam sals sāka kniebt pēdās. Trusēns jau gribēja līst atpakaļ alā, bet pēkšņi viņš izdzirda mežā tādu kā troksni.

Bum, Bum! - tur kāds rībināja. Bum, bum, bum! īsu brītiņu troksnis apklusa un tad atkal sākās no jauna.
Bum, bum, bum!

Kas gan tur tā trokšņoja? Sārtacītis bija reti ziņkārīgs trusis. Viņš sacēla abas austiņas un piesardzīgi cilpoja uz to pusi, no kurienes nāca šis savādais troksnis. Beidzot trusēns tika līdz kādai vecai gobai. Pie gobas piebūvēta mājele ar slīpu jumtu, un tur iekšpusē kāds visu laiku nepacietīgi dārdināja. Tuvāk iet gan Sārtacītim bija tā kā bail, jo tā jau nu ir, ka trusis ir un paliek tikai trusis.