Otra čukstēja:

   - Ja tev saaugtu tādas puķes, tu varētu vest uz tirgu un pārdot. Ak, kas tur ienāktu naudiņas!

   «Ak, manta, manta - kā tikt pie lielas mantas,» Ķērsta lauzīja galvu.

   Ja viņas sētā iegriezās kāds ceļa gājējs un palūdza gabaliņu maizes, trešā čūska steidzās brīdināt:

   - Tu nedod viņam savu labumu. Kaut viņš vai badā nosprāgtu, bet nedod.

   Ceļinieks aizgāja uz citām mājām lūgt maizi. Turpretim, ja Ķērsta aizstaigāja pie radiem un tur patlaban ēda pusdienas, ceturtā čūska mudināja:

   - Sēsties tikai pie galda un labi krietni saēdies. Tas, ko tu šeit noēdīsi, pašas mājās paliks citai reizei.

   Un Ķērsta tad nu rija, ka rija, kamēr vēders vai pušu plīsa. Piektā čūska savai saimniecei žūžināja pie auss:

   - Kāpēc tev jāstrādā? Lai strādā māte arītavu tiesu, tu pavalsties pa mīkstu gultu.

   Ķērsta valstījās pa gultu, kamēr sestā čūska sāka šaudīt mēlīti ap viņas lūpām un skubināja:

   - Tur kaimiņos viens pāris varen saticīgi dzīvo. Pamēģini viņus salaist matos.

   Tad Ķērsta cēlās un aizvilkās pie lētticīgās un pļāpīgās Babiņas, kurai mēle karājās diedziņā.

   - Klau, Babiņ, es redzēju, ka mūsu kaimiņienes vīrs naktī pa logu ielīda pie Rotas.

   Babiņai to vien vajadzēja padzirdēt, kad mēle sāka kratīties. Naskiem soļiem viņa aiztecēja uz kaimiņu māju.

   Visbriesmīgākā bija septītā čūska. Tā šņāca Ķērstai pie auss:

   - Mēģini sagandēt cilvēkiem dzīvi. Izdari kaut ko, lai viņiem nav miera ne dienu, ne nakti.

   Un Ķērsta izdomāja. Viņa piesēja savu suni īsā saitē un nolika ēdiena ķipīti tā, lai nevar aizsniegt. Augu dienu suns izmisīgi rēja, bet naktīs baigi gau­doja, tā, ka ciema ļaudīm šermuļi skrēja caur kauliem.

   Kas zina, Rota būtu laimīgi nodzīvojusi savu mūžu, apprecējusies, audzinājusi bērnu pulciņu, ja tajos laikos nebūtu uznācis raganu tvarstīšanas drudzis. Kā vilnis tas gāja pāri visām zemēm no tās puses, kur saule riet, uz to pusi, kur tā uzlec.