Tā nu augstie kungi, kas pārvaldīja arī to ciematu, kur dzīvoja kalpa sieva Madara ar meitu Rotu, saņēma zieģelētu vēstuli no vēl augstākiem kun­giem, lai paziņojot, cik raganu viņi noķēruši savā apvidū.

Kungi lauzīja galvas, kur lai tās raganas ņem, jo neviena nebija manīta uz slotas jājam mēnesi zagt, ne arī dzirdēts, ka būtu kādam bērnu vai lopu ar ļaunu aci noskaudusi. Bet, tā kā pavēle paliek pavēle un vismaz viena ragana jāatrod, tad kungi izsludināja augstu godalgu tam, kas uzrādīs raganu.

Te nu visas čūskas reizē sāka šņākt Ķērstai ausī:

- Nu tu reiz vari lepnajai Rotai atriebties par viņas vīzdegunību. Aizej pie kungiem un apliecini, ka viņa ir ragana, un tiksi vēl pie naudiņas.

Čūsku vecenei tāds padoms likās zelta vērts. Skrie­šus klupšus viņa nesās pie kungiem un ko tikai visu nesastāstīja par Rotu.

Kāpēc viņai puķes tā augot? Burvība!

Kāpēc viņai putni kalpojot? Burvība!

Kāpēc viņa vienmēr staigājot dziedādama? Kas ra­ganai ko nedziedāt?!

Kungi priecīgi, ka ragana atrasta, un te nu nelī­dzēja visu ciema ļaužu aizstāvība. Kungi neticēja nevienam godīgam cilvēkam, bet ticēja čūsku vecenei.

Tā Rotu sadedzināja uz sārta un kungi varēja ziņot vēl augstākajiem kungiem, ka savā pavalstī nodibi­nājuši kārtību.

Pavasarī atlaidās putniņi no tālām zemēm un pie­klauvēja pie Madaras lodziņa. Viņi bija atnesuši sēk­liņas un ļoti brīnījās, ka tās saņemt pienāca salīkusi vecīte, nevis viņu labdare Rota.

Madara iesēja sēkliņas puķu podā, un no tām iz­auga puķes ar sārtiem ziediem.

- Gluži kā manas Rotas vaidziņi. Mīļās puķītes, jūs būsiet balzams manai sāpošajai sirdij.

Visiem, kas juta līdzi smagajās bēdās, Rotas māte dalīja sava balzama sēkliņas. Bet, tā kā līdzjutēju bija daudz, tad drīz vien visu kalpa sievu logos zai­goja sārtie ziediņi.