Zaļās ozolzīles par brūnajām — gatavs! "Gatavs! Gatavs! Gatavs!" tā vien runā. Vienreiz mēģināju viņu sameklēt lazdā, kad rieksti nāk brūni. Viņš tos krāso. Bet, kamēr meklēju vienā čemurā, viņš krāso citā. Kamēr es vienā, viņš otrā. Dzirdu tikai laiku pa laikam izsaucienus:

   "Brūns! Brūns! Brūns!" Beidzot apsēžos pie viena čemura.Te es gaidīšu. Kad visi citi būs nokrāsoti, viņam pie pēdējā, pie šā, būs tik un tā jāatnāk. Gaidu stundu, divas trīs. Gaidu vienu dienu, otru dienu — cik tad ilgi viņš atstās šo čemuru nekrāsotu? Pēkšņi atlido brūna meža bite, ieskrien un iepinas man matos un kliedz, ka viss mežs skan. Lai tikai kliedz! Es tagad zinu, ka tas tiek darīts tīšām, lai es nobītos un neredzētu, kā nāks brūnais vīriņš, un es neliekos ne zinis. Lai kliedz, lai dzeļ, ja grib, bet es skatos riekstu čemurā — nupat nāks. Dzinnn! Atlido mazs brūns knislītis — dzinnn! — un ieskrien man taisni acī. Kamēr es izslauku aci, skatos — čemurs jau nokrāsots brūns. Tad es sapratu, ka brūnais vīriņš negrib, ka viņu izseko, un vairs ar savu ziņkārību neuztiepos.

   Bet pagājušovasar es gulēju jūrmalā smiltīs, visapkārt daudz cilvēku saulē, un skatos — Jānim uz muguras septiņi gabali! Mazi, brūni vīriņi krāso šo brūnu. Pateicu Jānim. Jānis smejas, saka — nav tiesa. Viņš gan jutis, ka mugura nokut, bet tas esot bijis es, kas šim birdinājis siltas smiltis uz muguras. Tādu vīriņu nemaz neesot. Kā neesot, ka es pats esmu redzējis! Tikai katrs neredz. Millllzīga pacietība vajadzīga.

   Neviens nezina, kur viņi dzīvo. Citi saka: lāča vilnā; citi saka: brūnajā ķērpī; vēl citi runā: ozola zīlēs vai priedei aiz mizas.

   Runāt mākot viņi tikai divus vārdus: BRŪNS un GATAVS. Līdzko viņi tos pasaka, viss briest un plīst, un gatavojas, kastaņi krīt no micītēm un Brūnaļai atskrien brūns teliņš. Tikai neviens nezina, kā viņus sauc. Brūnīši? Brūnuļi? Gatavelīši? Gatavoņi? Neesat dzirdējuši?