Nīkšķis stāvēja saviebies. Un lūpas raustījās. Nupat viņam bija stāstīta skāba pasaka. Nīkšķis nevarēja ciest skābas pasakas, jo krustmāmiņas viņam bija stāstījušas tikai saldas pasakas.

     Viņam bija izlutinātas ausis. Visi jau zināja, ka ausis viņam ir pārcukurojušās. Nīkšķis savas ausis mitrā laikā glabāja cukurtraukā. Mīkšķim arī patika saldas pasakas.  Mīkšķis bija tā izlutinājies, ka pirms katras pasakas ausī kaisīja vēl pūdercukuru. Mīkšķis Nīkšķlm mīkšķēja saldi, Nīkšķis Mīkšķim — vēl saldāk. Runāja viņi apmēram tā:

   — Vai tev ir cukurcik laika?

   — Cikcukur vajag?

   — Cukurcauru šovakaru un vēl cukurcitu ceturtdienu.

   — Citcukurceturtdien es nevaru, — teica Nīkšķis.

   — Cukurcitādi es varētu, bet man būs cukurciemiņcepetvakars. Bet es to varu varbūt pārcukurcelt.

   — Pacukurcenties gan, cik cukurcik vien iespējams. Nāk cukurciklons, un man līst čukurcukurcauri jumtam. Un arī cukurcitādi un vispār mums vajag sacukurkoncentrēties celtcukurcukurceltniecībai, lai cukurceltu un celtcukurētu cilvēkcukurainīgas cementcukura un cukurcementa celtnes, kā arī cīnītcukurēties un cukurcīnīties par cukurcukurību, cuku rcu kurcukurību, cukurcukurcukur...