Tā viņa dzīvoja savu mūžiņu - katru gadu pa bērnam, bet, kas viņus audzina, to ne pati, ne citi nezināja.

   Liktenis mēdz izjokot tos, kas domā, bezrūpībā dzīvodami, saglabāt jaunību. Tā arī Dzeguzei jau pusmūžā nosirmoja mati, sejā ieaudās grumbu raksti, pleci saliecās kūkumā. Nu gan viņa atcerējās, ka laidusi pasaulē prāvu bērnu pulciņu un būtu pienācis laiks gaidīt no tiem atbalstu.

   Dzeguze aizgāja pie Cielavas un izsūdzēja tai savas bēdas. Tā nu esot izgadījies, ka jaunības vieglprātībā atdevusi šai savu bērnu, bet nu viņa gribētu to atpakaļ.

   Cielava, gudra sieva būdama, noprasa Dzeguzei, kādu bērnu viņa esot te atstājusi - puisīti vai mei­tiņu. Bet kur nu vējagrābsle vairs atcerēsies, kam atdevusi puisīti, kam meitenīti. Minstījās, minstījās Dzeguze, līdz Cielava sāka smieties:

   - Te nu bija: trallalā, trallalā, kamēr...

   - Kukū! - Dzeguze apskaitusies parādīja Cielavai garu degunu. - Paturi manu pirmo grēka bērnu, vai man viņu mazums. Iešu pie Zīlītes, gan tā nebūs tik atriebīga.

   Zīlītei tiešām bija Dzeguzes ļoti žēl, bet vēl žēlāk bija dzeguzēna, ko auklējusi un lolojusi kā savu bērnu. Viņa lika pagaidīt, bet pati apskrēja visas mājas, kur zināja mitināmies Dzeguzes bērnus. Norunāja tā, ka dzeguzēni sapulcēsies birztalā un tad nu Dzeguze, lai atnāk un noprasa, vai kāds ir ar mieru saukt viņu par māti.

   Prasa Dzeguze vienam, tas atbild: