Noskaitās Dzeguze un sāka bērniem draudēt:

   - Ja jūs ar labu negribat pildīt bērnu pienāku­mus pret māti, tad lai iet caur tiesu!

   - Kāds bērniem pienākums pret māti, kas ne­atzina pienākumu pret bērniem? Kas zināja tikai «tral­lalā un kukū»! - viņai acīs smējās stalts dzeguzēns.

   Dzeguzei saplaka drosme iet sūdzēties. Lēniem soļiem viņa aizvilkās uz mežu un jutās tik nevarīga, tik slima, ka atgūlās sūnās un gatavojās te sagaidīt savu galu.

   Pēkšņi nobrīkšķēja sauss zariņš un Dzeguze pacēla galvu. Viņai tuvojās kliba meitenīte. Ar labo roku atspiezdamās uz spieķīša, viņa kreisajā nesa zaļu krūzi.

   Meitenīte nometās ceļos un sniedza Dzeguzei krūzi, teikdama:

   - Dzer, māmiņ, tās ir bērza sulas. Iedzer, tad tu atspirgsi.

   Dzeguze bija tā pārsteigta, ka pati domāja, vai tikai nav pārklausījusies.

   - Kā tu mani sauci? Atkārto vēl reizi, - viņa lūdzās.

   - Māmiņ. Tu taču esi mana māmiņa, - sirsnīgi skatīdamās dzeguzei acīs, atbildēja meitenīte.

   - Cik skaists vārds - māmiņa! Saki vēl reizi, saki!

   -Bet kā tu zini, ka es esmu tava māmiņa? - Dzeguzi pēkšņi pārņēma šaubas.

   - Es augu pie čakstītes. Mana audžumāte bija laba, bet audžutēvs mani neieredzēja, saukāja par dzeguzēnu. Un reiz viņš pārnāca mājās piedzēries un izsvieda mani aiz durvīm. Kopš tā laika es kliboju. Es jau ilgi klīstu apkārt un meklēju tevi, māmiņ, - meitenīte pieglaudās Dzeguzei, tad pacēla viņas galvu un padzirdīja ar bērza sulām.

   - Ak, kāda es esmu bijusi muļķe, - Dzeguze ievaidējās, - Es nezināju, kāda laime ir, ja tevi kāds nosauc visjaukākajā vārdā - māmiņa.

   Lielas, dzidras asaras sāka ritēt no Dzeguzes acīm - pirmās asaras viņas mūžā. Un tur, kur tās nokrita, uzplauka balti ziedi, kurus tā arī sauc - dzegužasaras.